Mūsu pamatprincipi, lai līdējs uzreiz neslietos kājās

Savā mammas pieredzē vados pēc principa, ka es nevaru bērnu ar varu ilgāk noturēt uz grīdas, bet es varu radīt atbilstošus apstākļus, lai viņam uz grīdas būtu pēc iespējas ilgāk rotaļāties un uzturēties.

Kad piedzima pirmais bērniņš, es biju samērā zaļš gurķis nevis gadu skaita ziņā, bet gan pieredzē. Man apkārt nebija draudzenes ar maziem bērniem, arī internetā un grāmatās nebiju vēl salasījusies gudrus padomus un atziņus. Tieši tāpēc mans vecākais bērns savā dzīvē nav rāpojis nevienu dienu. Uzreiz pēc šļūkšanas perioda sekoja celšanās kājās un jau aptuveni 10 mēnešu vecumā mums mājās bija gatavs staigātājs. Taču es sev neko nepārmetu. Uzskatu, ka tā tam vienkārši bija jānotiek – solis pēc soļa un, ja bērniņš tam bija gatavs, tad viņam arī bija jāstaigā.

Visi esam vienlīdzīgi

Ar otro bērniņu jau biju daudzkārt gudrāka. Skatoties uz mūsu mājvietu no malas, varētu teikt, ka dīvānu un krēslus var vienkārši izmest. Mēs visi, gan lieli, gan mazi, uzturamies tikai uz grīdas. Uz grīdas es sēžu un lasu grāmatu, uz grīdas vīrs sēž un strādā pie datora, uz grīdas vecākais bērns rotaļājas. Dīvāns, krēsli un gulta mums ir tikai tāpēc, lai varētu visa ģimene kopīgi pavakariņot pie galdas, un naktī gulēt.

Tas tiek darīts ar mērķi, lai arī mūsu mazulis justos vienlīdzīgs un uz pārējiem ģimenes locekļiem viņam nebūtu jānolūkojas no lejas. Jo piekritīsiet, ka nevienam no mums nepatīk, ja kāds atrodas augstāk un skatās uz mums gandrīz vai ar pārākuma izjūtu.

Tagad mazulis var droši pierāpot pie mums un ieskatīties acīs. Vienā līmenī bez vajadzības slieties kājās.

Ir jābūt interesanti

Es pati esmu no cilvēkiem, kuri nevar visu laiku darīt vienu un to pašu un, kā esmu teikusi arī darbā, man ir svarīgi, lai man būtu interesanti. Tāpēc es mazulim nepiedāvāju milzīgu pārbāztu mantu kasti, kur viss samests vienā kaudzē un tās satura pārzināšana ir tik sarežģīts process, ka labāk nemaz nesākt kasti pārkrāmēt. Tāpēc esmu sadalījusi visas sadāvinātās mantas (to mums ir vairāk nekā pašu pirktu) pa vairākām mazām kastītēm un regulāri tās mainu, lai bērnam būtu sajūta, ka visu laiku viņš tiek pie jaunām mantām. Nedēļu paspēlējās ar vienu kasti? Nomainām uz nākamo! Un kastes izmērs ir ļoti saprātīgs – aptuveni divu kurpju kastu izmērā. Tātad rotaļlietas tajā ir viegli pārlūkojamas. Ja uz grīdas nebūs interesanti, tad bērns gribot negribot jau atkal sliesies kājās, lai skatītos, ko interesantu var atrast augstākos plauktos.

Vecumam atbilstošas rotaļlietas

Mums mājās nav rotaļlietu ar gaismas un skaņu specefektiem, jo uzskatu, ka tādas mantas neveicina bērna attīstību un radošumu. Tā vietā priekšroku dodam visparastākajām bļodām, trauciņiem, kuros kaut ko var paslēpt. Un bumbas, manuprāt, vispār ir visu rotaļlietu karaliene. Tās veicina mazulī vēlmi kustēties. Kad jaunākais bērniņš vēl bija tikai līdējs, ripinājām viņam bumbu, lai viņam būtu motivācija kustēties. Tas pats tagad ar rāpošanu. Katrā mājā ir jābūt vismaz pāris bumbām, vēlams, dažādu izmēru un krāsu, materiālu.

Ļaujam bērnam rīkoties pašam

Kad bērniņš sāka uzturēties uz grīdas, centos viņam sagatavot vidi apkārt tā, lai motivētu viņu pašu pasniegt rociņu uz priekšu, lai sasniegtu rotaļlietu, apvelties. Pieturējāmies pie principa nedot rokās bērnam mantiņu, pēc kuras viņš sniedzas, tā vietā ļaujot to sasniegt viņam pašam.

Apmeklējām fizioterapeitu

Visi soļi līdz staigāšanai (līdz šim līmenim vēl neesam tikuši) ir nākuši smagi. Cik pirmais bērniņš bija ātrs un kustīgs, tik otrs – lēnīgs. Speciāli izvairos no vārda “slinks”, jo neuzskatu, ka bērns ir slinks, viņš vienkārši nonāk nākamajā līmenī tad, kad tam ir nobriedis un ir fiziski gatavs. Arī mūsu jaunākā atvasītei bija mūsdienās populārais tonuss, kā dēļ velšanās sākās salīdzinoši vēlu. Lai to mazinātu, pēc ārsta nozīmējuma apmeklējām gan vingrošanas, gan masāžas. Un, protams, pēc tām arī jutām uzlabojumu – ja pēc vingrošanām bērniņš sāka līst, tad pēc masāžām – rāpot. Uzskatu, ka, pateicoties šīm procedūrām, bērns atslābinājās un bija gatavs jauniem pavērsieniem savā dzīvē.

Atbilstošs apģērbs

Vai esat kādreiz paši pamēģinājuši rāpot pa aukstu grīdu ar plikām kājām (mums mājās nav apsildāmo grīdu)? Tas ir ne tikai sāpīgi un grūti, bet arī nepatīkami. Tāpēc izvēlos bērnam tādu apģērbu, lai celīši būtu apsegti un rāpojot nesāpētu un mazā, plānā ādiņa neberztos pret grīdu. To, ka apģērbam ir nozīme, man noteikti piekritīs arī sportisti, jo ir grūti sasniegt jaunus rekordus, ja kaut kur berž, kaut kas spiež.

Sekoju līdzi speciālistu ieteikumiem

Regulāri sekoju līdzi Māmiņu Klubā publicētajiem ieteikumiem par mazuļa dabisku attīstību un fizioterapeites Klaudijas Hēlas padomiem, kā vislabāk iekārtot bērna attīstībai atbilstošu vidi. Balstoties uz šie ieteikumiem, arī mums mājās tiek veidoti dažādi šķērslīši. Piemēram, uz grīdas sakrāmēti spilveni (lielāki, mazāki), lai mazākais tiem varētu rāpties pāri. Protams, mazajam cilvēkam tas ir grūti, taču kāds ir prieks, kad viņam tas izdodas. Gluži tāpat kā pieaugušajam noskriet maratonu.

No krēsliem taisām arī tuneļus. Proti, saliekam krēslus, kurus pārklājam ar segu, un otrā tuneļa galā mazo pasaules izzinātāju sagaida tētis. Šādi var dauzīties kaut visu vakaru.

Nobeigumam

Lūk, kāds ir mūsu jaunākās atvases ceļš no maza gulētāja, kurš neprot velties, līdz pirmajiem norāpotajiem metriem. Ceļš bija garš, sarežģīts un, kāds noteikti teiks, ka arī ilgs. Taču viss notika tā, kā tam bija jānotiek, un tad, kad tam bija jānotiek. Visam savs laiks. Arī līšanai un rāpošanai. Un galvenais, ka pēc līšanas uzreiz nesekoja celšanās kājās.

Ja kāds man tagad vaicātu par vecumu, kurā laikā mans bērns sāka ko darīt, es laikam vien noplātītu rokas un teiktu, ka nav vērts salīdzināt. Ja vien neskatots savos pierakstos, no galvas nemaz neatceros, kādā vecumā jaunākais bērns sāka līst un kādā –rāpot. Spēju vien pateikt aptuveni gadalaiku vai sasaistīt to ar kādu citu notikumu, piemēram, kā jau iepriekš minēju, ar vingrošanas un masāžu apmeklējumiem.

Taču es esmu lepna par savu bērnu sasniegumiem. Jo sevišķi ar jaunāko, par kuru piedzimstot medicīnas iestādē personāls teica, ka viņš būs ļoti īpašs bērns, īpaši saudzējams. Ar mīlestību un atbilstošu vidi var panākt daudz ko. Līdztekus jau iepriekš pieminētajiem punktiem gribu arī piemetināt, ka ne mazāk liela nozīme ir arī tam, vai vecākiem ir laiks saviem bērniem. Pat ja bērnam būs sarūpēta visatbilstošākā vide, viņš noteikti nedarboties pats, ja vecāki atradīsies tālu projām no viņa un neveltīs viņam savu uzmanību un mīlestību.

Tagad tikai ar nožēlu varu atskatīties atpakaļ uz laiku, kad tikko bija piedzimis pirmais bērns. Ar savu šī brīža pieredzi daudz ko būtu darījusi savādāk.