Mūsu ģimenes mīlestības valoda: palīdzība kā mīlestības darbi

Palīdzība ir mana dzimtā mīlestības valoda - atceros, kā mana mamma vai māsa man palīdzēja mācībās, kad likās neko nesaprotu - izrēķināja manā vietā matemātikas uzdevumu, uzzīmēja zīmējumu, pastāstīja par man neizlasītu grāmatu, uzadīja zeķi. Liekas, ka palīdzēšana man ir pašsaprotama lieta, tāpēc labprāt palīdzu citiem. 

Protu gan pieņemt palīdzību, gan palūgt palīdzību. Ja man vajadzīga palīdzība man nepatīk gaidīt, līdz kamēr otrs nojautīs vai sapratīs, patīk būt tiešai un lūgt palīdzību vajadzīgajā brīdī. Atcerējos vienu gadījumu, kas mani izbrīnīja:reiz braucu mājās no darba ar transportlīdzekli, izkāpu vajadzīgajā pieturā un gāju kājām līdz nākamajai pieturai, stipri lija lietus, te pēkšņi svešs, jauns vīrietis man klāt un piedāvā savu lietussargu, sakot, es zinu, kā ir kad līst, bet nav lietussarga. Tā viņš mani pavadīja līdz pieturai ar savu lietussargu. Sajutos patīkami, viņš necentās iepazīties, tikai palīdzēt. Man liekas, ka cilvēki jūt, kam var palīdzēt, kam ne, lai netiktu atraidīti. 

Es labprāt lūdzu palīdzību otrai pusītei - tie ir sarežģīti darbiņi, kur nepieciešama vīrieša stiprā roka - kaut ko salabot, sameisterot, uztaisīt remontiņu. Manuprāt, vīrietim ir jāmāk labot, remontēt, urbt un zāģēt - man ar tādu vīru ir paveicies, jo viņam tas padodas un ir kā sirdslieta. Līdz ar to mājās nav neviena mēbele, kas čīkst vai salūzusi, arī mašīna vienmēr saremontēta, nomazgāta, pagalmā zāle nopļauta. 

Lielu atbalstu un palīdzību no vīra saņēmu dzemdību laikā, no savas mātes - lielu palīdzību saņēmu pēc dzemdībām, kad biju ar bērniņu mājās no slimnīcas un pati nevarēju pasēdēt un paiet, plīsumu dēļ. Tāpat vīrs daudz palīdz arī bērna aprūpē - var nomazgāt, apģērbt, pabarot, apmīļot un rotaļāties. 

Vecāki no bērnības man ir iemācījuši, ka jāpalīdz - ātrāk visiem kopā izdarīt un pēc tam varēs darīt ko citu (atceros dārza darbus, lopiņu apkopšanu, palīdzību virtuvē, iepirkšanos kopā). Ģimenē mums nav steriotipi, kas jādara vīrietim vai sievietei, tikai pašsaprotami, ka sieviete jau smagus darbus nedarīs (nezāģēs malku, neremontēs mašīnu, utt).

Visvairāk palīdzēšanu kā mīlestības darbu es sajutu slimnīcā, kur ilgi tika ārstēts mans bērns ar retu diagonozi - tās bija negulētas naktis, asaras, nepārtraukta paļaušanās, ticēšana Dievam un lūgšanas. Un galvenais, ka draugi novērsās - no viņiem palīdzības nekādas, bet es alku kaut pēc morāla atbalsta vai vienkārši kāda drauga apciemojuma. Tam kam izgājām cauri,  tas vien jau parāda, cik liela patiesībā ir mūsu kā vecāku mīlestība pret bērnu.  Un arī šobrīd visvairāk šī mīlestības valoda: palīdzēšana  vairāk ir vajadzīga manam bērnam nekā man. Jo ikdienas sīkumus, mājas darbus nevar salīdzināt ar palīdzību slimam bērnam, kur vajag vairāk spēka un daudz vairāk mīlestības.