Mums visas ir attīstošās rotaļlietas

Mani vienmēr mulsinājis apzīmējums "attīstošā rotaļlieta", turklāt nereti ar to saprot kaut kādu plastmasas brīnumu, kas pēc podziņas nospiešanas izdod visādas skaņas un mirgo. Vai tad nav tā, ka jebkas, ko bērns redz, pieskaras, izmanto, viņam palīdz kaut ko jaunu apgūt? Kā jau daudzas jaunās mammas, kurām dzimis pirmais bērniņš, lasīju dažādus rakstus un uzzināju par dažādām pieejām bērnu audzināšanai. Galu galā sapratu, ka man tuvākas ir tās neuzbāzīgās, vērojošās metodes, kas ļauj bērnam pašam visu iepazīt un apgūt. Piemēram, Pikleres metode. Nodarbībās redzēju, ka bērna attīstībai svarīgas ir jebkādas lietas, piemēram, tādi katrā mājā esoši priekšmeti, kā bļodas, slotas, spaiņi, kastes, drāniņas, utml. Redzēju, kā mans bērns apgūst tādas lietas un jēdzienus, kurus mēs pat neuzskatām par kaut ko īpašu - piemēram, izpratni, ka, priekšmetu ieliekot kaut kur un aizverot durvis, pēc tam durvis atverot, šis priekšmets turpat vien būs. Tas palīdz saprast, ka arī mamma, ieejot citā istabā, nekur nepazūd :) Katrā ziņā, pirmajā gadā nebija lielas vajadzības pēc speciāli pirktām rotaļlietām. Iegādājāmies tikai dažas bumbas un šādus tādus trauciņus. Otrajā gadā jau parādījās puzles, kluči, piramīda, formu šķirošana, duplo. Paši pagatavojām aktivitāšu dēli, bet mūsu bērnam tā lieta ne īpaši patika. Redzēju, ka viņš kļūst dusmīgs, ka nevar pielīmētos priekšmetus noraut, lai kārtīgi aptaustītu vai pagaršotu.  Par tādām lietām, kuras nevar nomest zemē, viņam intereses nebija :)

Sākumā interesējos arī par Montesori metodi, un daudzas lietas šķita ļoti pievilcīgas. Tomēr īstenot šo neizdevās, jo dēls savas bērnudārznieka gaitas sāka tieši Montesori dārziņā. Sapratu, ka viņam pietiks ar "darbiņiem" pa dienu, tādēļ mājās viņu negaidīs kustīgais alfabēts vai rozā tornis. Montesori principus varam ievērot arī praktiskās dzīves jomā, ļaujot dēlam iesaistīties ikdienas darbos.

Pēc divu gadu vecuma rotaļlietu daudzums, šķiet, sāka pieaugt nekontrolējamā ātrumā :) Konstruktori, mašīnas, Playmobil komplekti, dzīvnieku figūriņas, auto trases, magformers. Varbūt tas ir vairāk, nekā man gribētos redzēt mājās, bet no otras puses - redzu katrai no iegādātajām mantām savu jēgu un labumu. Redzu, kā dēls attīsta pirkstu veiklību, liekot kopā Lego klucīšus. Redzu, kā darbojas viņa iztēle, izspēlējot dažādas ainiņas ar Playmobil policistiem vai pirātiem. Protams, ja nebūtu šo mantu, domājams, ka bērns ņemtu kaut vai karoti un iedomātos, ka tas ir policists. Tā kā lielā mērā jau tas ir arī vecāku priekšstats, ka bērnam tā vai cita rotaļlieta ir nepieciešama. Droši vien nav nepieciešama, bet savā ziņā ar šīm mantām bērnība ir krāšņāka..

Bez veikala rotaļlietām mums ir arī plauktiņš ar visādiem nieciņiem. Iedvesmojoties no "loose parts" idejas, tur ir dažādi trauciņi, saldējuma kociņi, pudeļu korķi, gumijas, kastaņi, matu ruļļi, riņķīši, un tamlīdzīgas it kā nederīgas lietas. Bet tie var tapt par kaut ko. Par kādu braucamo, robotu vai zobenu. Vārdu sakot, modinām inženiera un izgudrotāja garu :)

Bet, ja runājam par rotaļlietām, tad savā izvēlē uzticos tiem veikaliem, kuru filozofija ir man tuva - tāds ir, piemēram, Muki.lv. Savukārt Playmobil un Lego cenšos nomedīt lietotus, jo tie arī pēc vairākiem īpašniekiem saglabā savu kvalitāti. Gadās, ka iedvesmojos no dažādiem blogiem un instagram kontiem, kuru veidotājiem acīmredzot ir daudz vairāk laika, lai izpētītu attīstošo rotaļlietu piedāvājumu un pastāstītu par noderīgiem atklājumiem. Tādā veidā mūsu mājās nokļuva "nāru spilvens" (mermaid pillow), uz kura var "zīmēt". Atkal kaut kas jauns mazajiem pirkstiņiem.

Šobrīd gan šķiet, ka nu jau viss - mantu ir pārāk daudz. Tagad tikai uz Ziemassvētkiem un dzimšanas dienu. Bet zinu, ka, ieraugot kaut ko noderīgu mazā attīstībai, nevarēšu noturēties :)