Mīlestības valodas: pieskārieni

Labdien!

Mūsu ģimene runā pieskārienu valodā. Tā ir mūsu mīlestības valoda. Bērnam ir jāzina, ka vecāki viņu mīl. Ka gan citādi, lai mazulim parāda, kas ir vecāku, vecvecāku mīlestība, ja viņš netiek ņemts rokās, apskauts, bučots, noglāstītas viņa mazās rociņas un kājiņas?! Tā ir pieskārienu mīlestības valoda, kas mūsu ģimenē ir viena no galvenajām, jo dēliņš vēl ir gana maziņš, lai pats pateiktu, ka grib, lai tētis un mamma viņu samīļo. Pavisam nesen viņš iemācījās dot buču vecākiem, vecvecākiem, tas ir tik aizkustinoši un apreibinoši, mīļi un patīkami. 

Man patīk, ka mans vīrs man maigi pieskaras, iečukst jauku vārdu austiņā, saka, ka mīl un dievina. Jāatzīst, ka manam vīram pieskārieni ir ļoti, ļoti svarīgi. Tā kā viņš nedēļu pavada ārpus mājām, jo strādā Rīgā, tad atbraucot mājās dikti vēlas, lai viņu mīļo, mīļo un mīļo. Es cenšos to darīt, man patīk pieskarties vīram. Es vēlos, lai laiks, ko viņš pavada mājās kopā ar mums, ir mīlestības pieskārienu pārpildīts, lai viņš atgūtu enerģiju jaunai darba nedēļai. Es ceru, ka man tas izdodas.

Es uzaugu pilnā ģimenē. Man ir mamma un tētis, arī jaunākā māsa man ir. No vecāku puses nekad neesmu izjutusi, ka viņu mīlestība mums tiktu liegta vai kaut kādā veidā slāpēta. Viņi mūs abas audzināja vienādi, mīlēja un mīl vienādi. Savus vecākus nekad neesmu saukusi svešvārdos "mutere" un "vāters", jo tas man liekas dikti "nemīļi". No saviem vecākiem nekad neesmu izjutusi novēršanos. Viņi vienmēr mūs ar māsu ir atbalstījuši, devuši padomus un aizstāvējuši. Mums nekad nav bijušas problēmas ar samīļošanos. Kā jau katrā ģimenē, ir bijuši arī strīdi, bet tie ir īslaicīgi, jo man nepatīk strīdēties ar vecākiem, tad es jūtos ļoti, ļoti slikti. Jebkurā sarežģītā dzīves situācijā, es esmu tā, kura meklē atpakaļceļu, lai viss atkal nokārtotos. Līdz šim nekad neesmu nožēlojusi savu rīcību. Uzskatu, ka mēs (lai arī cik mums ir gadu) esam un vienmēr būsim saviem vecākiem bērni, kurus viņi audzinājuši pēc savas izpratnes un uzskatiem. Viņiem mēs būsim vienīgie, tāpat kā viņi mums ir vienīgie. Man ļoti nepatīk cilvēki, kuri nicinoši vai pat ļauni izturas pret saviem vecākiem, runā sliktu par mammu un tēti. Mēs esam šajā pasaulē pateicoties viņiem, mums jābūt pateicīgiem, ka viņi mums deva dzīvību, pārtiku, sirdssiltumu, pajumti un neizmērojamu mīlestību. Vecāki ir jāmīl un jāciena, lai kādi viņi arī nebūtu. To cenšamies mācīt arī savam dēliņam.

Attiecībās ar dēliņu cenšos būt maiga, rūpīga un saprotoša. Par katru, pat mazāko, sasniegumu es viņu samīļoju. Mazās galvas glaudīšana ir mūsu rituāls pirms gulētiešanas. Raineram ļoti patīk sajust, ka mamma ir blakus, kad viņš iemieg. Attiecībās ar dēliņu ir pierādījies - jo vairāk glāstu, pieskārienu, mammas uzmanības, mīlestību viņš ir saņēmis dienas laikā, jo saldāks un ciešāks ir viņa miedziņš. Tagad (1 gads un gandrīz 4 mēneši) viņš guļ visu nakti (no 22:15 līdz 9:15). Kad bija maziņš, maziņš, tad naktī cēlās vienu reizi, arī gulēja gana mierīgi visu nakti, ja pa dienu bija izjutis mammas uzmanības apliecinājumus un mīlestību. Es ļoti piedomāju pie tā, cik daudz laika un uzmanības es veltu viņam. Dažkārt tas ir grūti, jo mums sievietēm ir daudz citu pienākumu mājās, ir jāmācā plānot savs laiks, lai pietiktu visiem - bērniem, vīram un mājas darbiem. Bija reizes, kad trauku mazgāšanas vietā labāk samīļojos ar puisēnu, trauki jau nekur nepazudīs. 

Kad mazais puisēns bija zīdainis, mēs ar vīru ņēmām viņu rokās. Jāatzīst, ka tāpat kā tagad, arī zīdaiņa vecumā, viņš bija ļoti mierīgs - raudāja tikai tad, kad dikti gribējās ēst vai sāpēja puncis. Es neuzskatu sevi par sliktu mammu, bet manī valda uzskats, ka jau zīdaiņa vecumā bērnu var izlutināt - pie katras bļaušanas reizes ņemot rokās, šūpjot klēpī vai uz bmbas,arī nēsāšanu slingā es neatzīstu. Kā arī zīdaiņa guldināšana vecāku gultā man nav pieņemama. Protams, arī tagad, ir reizes, ka diendusas laikā vai agrā rīta stundā, kad miedziņš ir pazudis, es paņemu viņ sev blakus čučēt, tā viņš saprot, ka mamma ir turpat blakus un viņu pasargās un atsūtis aizmukušo miega peli. Rainers nevienu nakti nav gulējis vecāku gultā. Es pat iedomāties nevaru, ka mazais kunkulītis čučētu mums blakus. Mums ar vīru ir uzskats, ka  vecākiem ir sava gultā, bet bērniem savējā. Mūsu dēliņš ir vislabākais, mīļākais, mierīgākais, gudrākais, pacietīgākais un izturīgākais bērns!

Pieskārienu valodā ir jārunā katrā ģimenē. Vecākiem ir jārāda piemērs, ka pieskārieni no tuviem cilvēkim nav nekas slikts. Ar to palīdzību mēs runājam mīlestības valodā - tā parādot, cik ļoti mīlam viens otru!

Jauku vakaru vēlot,

Ilvija.

P.S. Titulfoto no interneta dzīlēm!