Mīlestības valodas: mīlestības darbi=palīdzība

Labvakar!

Palīdzība otram cilvēkam ir nenovērtējama. Ja mēs mīlam, mēs palīdzām neko neprasot pretim. Tādējādi mēs izrādam savu mīlestību. Palīdzību un mīlestīb nevar otram uzspiest. Ir cilv;eki, kuri atsakās no palīdzības, lai arī tā viņiem ir ļoti nepiciešama. Tāpat ir ar mīlestību, ja pārī mīl tikai viens, jūt tikai pieķeršanos vai līdzjūtību, tad attiecības nebūs ilgas.

Palīdzība ir mūsu ģimenes mīlestības valoda. Pieņemt palīdzību no ģimenes locekļiem man nav patīkami, bet, ja ir nepieciešams, es to daru. Nelabprāt pieņemu palīdzību no svešiem cilvēkiem.

Lūgt palīdzību man nepatīk. Uzskatu, ja cilvēks lūdz palīdzību citiem, viņš izrāda savu vājumu. Tas gan neattiecas uz ģimenes locekļiem. Ja vajag palīdzību, vīram un savai mammai nekautrējos to lūgt. Uzskatu, ka par nepieciešamību palīdzētir jārunā skaļi nevis jāgaida, kamēr otrs sapratīs, ka palīdzība ir nepieciešama. Dzīvē var būt situācijas, ka var būt par vēlu.

Vīram esmu lūgusi palīdzību, arī savai mammai. Dēliņam, pagaidām, esmu lūgusi, lai palīdz mammai - velkot apavus, zeķbikses, vannojoties. Vīram esmu lūgusi izdarīt ikdienišķus vīriešu darbiņus ar kuriem pati nedēļas laikā neesmu tikusi galā - krāns tek, lampiņa nedeg, pēdējie divi lielie lūgumi - kumode ar dziļām atvilknēm un plauktiņš, kā arī Rainera galdiņš ar krēsliņu, pagājušā svētdienā ieminējos par mantu kasti dēlam. Es zinu, ka ilgi nebūs jāgaida.  Vīra taisītā īpašā kumode un plauktiņš.  Galdiņš un krēsliņš vīra gatavots. 

Vecākiem pēdējā laikā esmu lūgusi tikai pieskatīt mazdēliņu, lai tiktu pie friziera, aizbrauktu uz savu darba vietu, lai pabūtu divatā ar vīru. Mana mamma ir ļoti saprotoša un atsaucīga, ir gatava pieskatīt Raineru dienā un naktī. Viņa dievina mazo puisēnu! 

Bija patīkami, kad mana mamma pieskatīja Raineru, kad mums ar vīru bija gada laulību jubileja. Bija tik labi pavadīt laiku kopā ar vīru - visu pēcpusdienu, nakti, nākošās dienas rītu līdz pusdienlaikam. Paldies mammai par to!  Kad Rainers vēl negulēja visu nakti, cēlās divas reizes naktī, tad man nāca pa dien dikti miegs. Paldies vīriņam, kurš gāja ārā ar Raineru staigāties, kamēr es varēju pagulēt. Tas bija īsts mīlestības darbs.  Paldies saku vīram un mammai arī par to, ka atbilstīja mani un palīdzēja, kamēr es biju slimnīcā, kad Rainers bija tikko ieraudzījis dienasgaismu. Es biju tik ļoti nobijusies no tā, kas, kā būs, ka pati nebūtu tikusi ar visu galā. 

Palīdzēt saviem ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem - tā ir vērtība, kas bērnam jāiemāca vecākiem. Mani un mana vīra vecāki ir pildījuši šo svarīgo uzdevumu - mēs esam izpalīdzīgi gan viens pret otru, gan apkārtējiem nevaram atteikt, kad palīdzība ir nepieciešama.  Kad biju maziņa, mamma visus darbus centās darīt pati, bet bija pienākumi ar kuriem mums ar māsu bija jātiek galā - jāsakārti istaba, jāiznes atkritumi, jāstrādā dārzā....Mēs to uztvērām, kā normu, necentāmies runāt pretim vai (kā mūsdienās) pieprasīt jel kāda veida samaksu par padarīto darbu. Ar vīru audzināsim dēlu tā, lai viņam gribas mums palīdzēt. Lai tas sagādā viņam prieku. Lai viņš jūtas laimīgs un gandarīts par to, ka izdarījis labu darbu - palīdzējis saviem vecākiem. 

Mani un vīra vecāki ar katru dienu kļūst arvien vecāki, palīdzība nepieciešama ar katru dienu arvien biežāk. Manai mammai nepatīk lūgt man palīdzību, bet es jau pirms tās nepieciešamības saprotu, kas, kad un kā ir jāizdara, lai tiktu palīdzēts. 

Mūsu ģimenes nav stereotipiska. Ja vajag, vīrs var apmainīt pamperu, uzkopt mājokli, nomazgāt traukus, pagatavot ēst. Es viņam brīvdienās nelūdzu neko no tā darīt, jo viņš visu nedēļu strādā fizisku darbu, bet es nē. Ja viņš vēlas, viņš to dara, ja nē - tad nē. 

Mūsu domas par darbiem, kuri jādara vīram, sievai, tētim, mammai neatšķiras. Ko dara sieva, var izdarīt vīrs; ko dara tētis, var izdarīt arī mamma. Tikai ir lietas, aktivitātes, darbi, kurus attiecīgajā situācijā ir foršāk darīt kopā ar tēti vai mammu. Rainers labprāt vannā dodas ar tēti. Mācās figūras un pēta grāmatiņu kopā ar mammu. Makšķerē kopā ar abiem vecākiem.

Jebkuram cilvēkam dzīvē ir situācijas, kad nepieciešama palīdzība. Vīra un sievas, mātes, tēva un dēla emocionālā tuvība tiek stiprināta palīdzot viens otram. Tā ir mīlestības valoda, kurā cenšamies runāt mūsu ģimenē. Pirmie šie valodas augļi jau manāmi mūsu viena gada un trīs mēnešus vecā dēliņa darbos, ja varētu, viņš palīdzētu mammai slaucīt grīdu, sūkt paklāju vai varīt zupu lielajā katlā. :) Un tas ir tikai sākums! :)

Jaku vakaru vēlot,

Ilvija.

P.S. Titulfoto no interneta dzīlēm!