Miķelis turpina augt! 14.-16. mēnesis

Kopš Miķelis kļuvis par aktīvu staigātāju un aktīvu apkārtējas vides (lasīt – dzīves) pētnieku, es atkal nesaprotu kur paliek laiks! Laikam jau tam tā organiski jānotiek, lai pamazām spētu mobilizēties un ‘sakārtoties‘ darba gaitām.

Šie ir super interesanti mēneši, jo pārsteigumi gaidāmi gluži vai katru dienu! Jau no Decembra sākuma cītīgi spraucās ārā dzerokļi, kā izrādījās nedaudz vēlāk, visi 4 sadomājuši to darīt reizē! Neizpalika iesnas un kašķi un arī mans pārsteigums par to, ka tas notika tik ilgi – pirmais no dzerokļiem, kas sāka savu ceļu uz ārpasauli to darīja 2 mēnešus! Viens apakšējais pat viņu apsteidza! Kad likās, ka zobu epopeja aiz muguras, viens no ilknīšiem izdomāja, ka šis ir lielisks brīdis, lai pievienotos dzerokļiem un tā nu nāca kopā 5 zobi! Varu tikai apstiprināt dzirdēto par ilknīšu nākšanu – ar nevienu citu zobu tā nevarēju manīt, ka puisēns ir kašķīgs, nevar pagulēt, īd un pīkst! Ļoti palīdzējā Kamistad (jāsaka gan, ka vecais, jaunajos esot sastāvā kas pamainīts!), Miķelis atvēra muti un gandrīz iemiga, kamēr masēju sāpošos zobeļus! Katru dienu devu arī Dentokind tabletītes, par to iedarbību grūti spriest!

Kopā ar zobu lēcienu, notika arī attīstības lēciens, kas šoreiz vismanāmākais bija valodiņā! Labprāt sāka atdarināt dažādu dzīvnieku sakāmo – sunītis gan rej tā dikti dusmīgi un tā “iekšēji”, nesaka vau,vau! Pīle ir mīļākais dzīvnieks un šī skaņa skan nu ļoti līdzīgi kā tā, kas tiek izdvesta, kad taisa “pīp” mammas degunam! Mūsmājās redzēts arī dusmīgs, rūcošs lācis un zivs, kas saka tāpat kā bučas. Kā saka Miķelis!? Miķelis saka “ļur, ļur, ļur”! 15mēnešnieka valodiņas klāstam, ciemojoties pie vecāsmammas, pievienojās “atdod” un “ārā”. Mja, nezinu ko tētis padomāja ko mēs visu nedēļu pie vecāsmammas daram, ka bērns iemācījies tādus vārdus! 16 mēnešnieka valodiņas rezumē – ņam, mamma, teta, attā, opā, atdod, ārā, tā (lūdzu/paldies vai kaut kas tamlīdzīgs), dzīvnieku valsts skaņas – pīle, suns, lācis, zivs (pavisam drīz pievienojas arī pūce), mašīna brum brum.

Intensīvi norit arī mammas un tēta pārbaude – cik daudz šie spēs izturēt manu kliegšanu un tomēr iedos kāroto pulti. Bet nekā! Mamma baigi vareni cīnas pretī, Miķelis ir samācījies krist gar zemi uz vēdera, kaut ko nesakarīgu bļauj, reizēm sit kājas pret zemi, bet es nepievēršu uzmanību (jo viņš mani tāpat nedzird!). Sākumā tas beidzās ļoti ātri, tad jau saprata, ka jāmēģina ilgāk. Ja tas aiziet par tālu, es dodos uz kādu citu vietu – piemēram, no plīts aizeju, apsēžos spēļu laukumiņā vai lasu mantas – arvienvārdsakot, daru kaut ko citu un mana kustība vienmēr pievērš uzmanību, kašķis beidzas kā nesācies! Es redzu, ka ar katru dienu šis viss paliek aizvien jaunā līmenī un sagaidu tādas darbības, kurām nezinu kā man būtu pareizi jārīkojas. Ar pareizi es domāju relatīvu pareizumu, man ļoti gribas zināt no bērna psiholoģiskā viedokļa kā es viņam varu palīdzēt tikt ar šo situāciju galā! Esmu pasākusi lasīt visādas grāmatas, bet, protams, secinu, ka neviena grāmata un neviens cilvēks priekšā nepateiks, viedokļi atšķiras un jāmēģina tas, kas liekas pieņemams!

Šajā laikā sākām arī tādu lietu kā gulēšanu un aizmigšanu pašam savā gultiņā. Šī doma ienāca prātā pēc atgriešanās no ciemošanās pie vecmāmiņas, nedēļas prombūtnes. Nomainot vidi, manuprāt, daudz vieglāk pieņemt arī izmaiņas. Par to nedaudz uzrakstīju šeit, ceru ar laiku papildināt!

Kas vēl tāds interesants !? Podiņš! Nē, Miķelis vēl joprojām neiet uz podiņa un manā skatījumā tas ir pilnīgi okej! Jau iepriekš rakstīju, ka esmu priecīga, ka labprāt apsēžas, pasēž un dodas savās gaitās. Vienu brīdi bijām nonākuši līdz tādam līmenim, ka apsēdās, visiem saviem mazajiem spēciņiem apvienojoties, paveica mazu čuriņas varoņdarbu un steidza palielīties vecākiem! Par ko mēs, protams, bijām priecīgi, jo likās, ka nu būs arods rokās kas tajā zaļajā trauciņā (lasīt – podiņā) ir jādara un ka to var izdarīt apzināti! Nezinu kas notika (es vainoju tēti, haha), bet pēkšņi Miķelis vairs negribēja sēdēt. Bēga no podiņa! Tad nu likām tai ierīcei absolūtu mieru un pēc kāda laiciņa, mainot pamperu pajautāju vai nevēlas atnest podiņu un uz tā pasēdēt. Lielākoties nevēlējās, bet reizēm – labprāt! Tā arī dzīvojamies vēl joprojām – piedāvāju, bet ja nevēlas, tad uz podiņa nav jāsēž. Priecē, ka tajās reizēs, kad izlemj, ka varētu atpūsties un pasēdēt, tur patiešām kaut kas šķidrs parādās! Paturpinot šo vēdera izejas tēmu, vienā jaukā dienā sapratu kāpēc puisēns slēpjas aizkaros – jo tur var neviena netraucēti pielikt pamperu!

Ēšanā Miķelis pamazām iesoļo pro līmenī, prasmes ļoti attīstījās lielā lēciena laikā, ciemojoties pie omes – nu jau vairāk ēdiens ir mutē, nekā uz zemes vai priekšautiņa! Ar zupām gan iet grūti, visvairāk patīk šķidrumu izliet un tad braukāt pa to ar pirkstiem! Tapuši pāris labi video kā trakoti ātrā tempā šķin iekšā mannā putru – ja labi grib, tad var trāpīt mutē tā, ka nekas nepil zemē! Kad šķīvītis ir tukšs (neatceros tādu gadījumu, kad būtu juties pieēdies ātrāk), tad ar abām rokām pastiepj šķīvīti un tad ir vecākiem jāsaprot, ka bērniņš ir paēdis! Miķelis ēd no parastiem traukiem, šķīvīšiem, savus plastmasas ne īpaši akceptē un tie ir arī pārāk maza tilpuma manam rīmucim! Arī karotīte (tējkarote) un dakšiņa ir tāda pati, kādu lietojam mēs!

Ļoti, ļoti patīk iet ārā ar kājiņām, īpaši pa sniegu! To gan daram samērā reti, jo pārsvarā ejam kopīgās pastaigās ar draugu Kārli. Ja iepriekšējā dienā bijis ar kājiņām pastaigā, tad nākamajā dienā garantēts kašķis, liekot ratos! Ļoti patīk staigāt gar jūru, jo tur var skriet uz kuru pusi gribas, nav jāiet pie rociņas, var krist zemē, ēst sniegu un tā.

Atnākusi saprašana, ka ja grib, lai mamma pieceļas, tad vajag pastumt un viņa sapratīs vai paņemt aiz rokas un aizvest! Arī pabīdīt malā, ja gribas tikt tieši pie tās atvilktnes, kurai mamma stāv priekšā!

Tā kā strauji tuvojas laiks, kad mammai jāatgriežas darbā, tad sākām izlūkot privātos bērnudārzus, kur Miķelim doties. Salīdzinoši netālu no mājām bijām aplūkot 3 dažādus – “Burtu pasaulīte”, “Zemenīte ABC” Dzirciema ielā un “Rakaris”, kas ir pie pašas mājas. Izvēlējāmies pirmo. Kāpēc – domāju, ka katram pašam ir jāaiziet, jāpaskatās un jāatrod tieši sev īstais, pastāstīšu dažus vispārīgus faktus, ja interesē mani apsvērumi, droši varu pastāstīt privāti! Burtu pasaulīte – iežogota teritorija, grupiņā parasti ~13 bērni, bet sarakstos ir vairāk, uz šo bērnu skaitu 4 cilvēki dienā (1 skolotāja, 3 skolotāju palīgi), neliels spēļu laukums pie dārziņa, darba laiks no 7:00. Zemenīte ABC – ērta piekļūšana, neliels, nožogots bērnu laukumiņš ielas pusē (ārā bērni iet līdz -5 grādiem), grupiņā ~16 bērni, skolotāja un skolotājas palīgs, ēdienu gatavo uz vietas, darba laiks no 7:30. Rakaris – Jaunā projekta pirmajā stāvā, max 15 bērni, skolotāja un skolotājas palīgs, strādā no 7:00, grupiņā ir TV, paklājs, daudz mantas, lieli logi. Ļoti gaidu kad sāksim apmeklēt dārziņu! Man ļoti svarīgs aspekts bija tas, lai varu kaut nedaudz, bet sākumā būt Miķelim blakus, iedrošināt, parādīt, ka tā būs lieliska vieta, kur pavadīt dienas! Cik nu Miķelis pagaidām ir bijis ar auklīti (lasīt – manu māsu), sākumā bija bailīgs, turējās man biksēs ~10-15 minūtes, pēc tam saprata, ka būs ok un aizskrēja zem rociņas spēlēties, pat “attā” mammai neparādīja! Bērnudārzu apskates laikā patika gan Bērnu pasaulītē parotaļāties, gan Rakarī ar citiem bērniem. Zemenītē bijām uz sarunu pie vadītājas, grupiņā nesanāca paspēlēties.

Šis bija superīgs laiks, jo vairākkārtīgi uzņēmām ciemiņus – gan labāko draugu Kārli, gan draudzeni Šarloti, kura pārādīja Miķelim lieliskas spēlēšanās un runāšanas prasmes! Un arī draugu Jāni, kurš vēl tā kārtīgi līdz šim nebija satikts. Viņi likās tik līdzīgi – abi dejas solī spēlējās ar mantiņām, kāda aizlidoja pa gaisu, labprāt iešmakstināja kādu biezpienmaizi un labprāt aizcilpoja uz Miķeļa istabu iepazīt vēl vairāk mantiņas. Un kad mēs viņiem atļāvām iekāpt dīvānā!! Kā tādi dvīnīši lēkāja un priecājās! Pa ceļam pie vecāsmammas paguvām paciemoties Vecpiebalgā pie brālēniem, Klāvs samācīja visādus darbus un nedarbus, lielāki bērni viennozīmīgi ir kas ļoti interesants!

Tāda jocīga tā sajūta, ka laiskai dzīvei palicis nedaudz vairāk kā mēnesis. Bet to jau es nevaru zināt kādā gultnē un kvalitātē ieies dzīve, kad dienas vadīsim atsevišķi, katrs pievērsīsies nedaudz savām interesēm un vakarā varēsim atkal kopā paspēlēties, pamuļķoties un pačučēt!