Mierīgs brauciens sabiedriskajā transportā

Sakarā ar to, ka mums nav sava transporta, ciemos un atpūtā dodamies ar sabiedrisko transportu. Lai gan neesam ļoti biežas braucējas, divatā esam devušās gan uz Rīgu un Jelgavu, gan Jūrmalu un arī Saldu, tādēļ noteikti zinu, kā tas ir – braukt autobusā ar bērnu un neskaitāmiem citiem pasažieriem. Un ceļu aizvadīt mierīgi.

Pirmajā braucienā devāmies, kad Ieviņa bija 8 mēnešus veca, pēdējais bija vakar – jau 1,5 gadu vecumā. Uzreiz varu teikt, ka atšķirība ir jūtama, un tagad braukt kopā ar meitiņu ir kļuvis daudz vieglāk. Mēs varam spēlēt dažādas spēles, viņa var kāpaļāt pa krēslu, stāvēt uz grīdas, saprast un ieklausīties mammas teiktajā. Jā, varu arī šo to piesolīt.

Sakarā ar to, ka līdz šim visi mūsu braucieni bijuši ļoti veiksmīgi, lai gan pat 2 stundu gari, labprāt vēlos dalīties savos ieteikumos, kā parūpēties, lai brauciens būtu harmonisks gan bērniņam un mammai, gan arī pārējiem pasažieriem.

Palīglīdzekļi pārvadāšanai. Kad Ieva bija maziņa, līdzi ņēmu vai nu autosēdeklīti, vai ķengursomu (zinu, ka ergosoma ir daudz labāka, bet man bija šī). Autosēdeklītī meita jutās labi, bija pie tā jau pieradusi. Turklāt man kā mammai ir svarīgi, ka rokas ir brīvas, un vajadzības gadījumā nav jācenšas kaut ko no somas izķeksēt ar kāju. Savukārt ķengursoma palīdzēja bērniņam trokšņainajā un svešajā vietā aizmigt – cieši piespiesta pie mammas, Ieviņa aizmiga pat tad, kad blakus sēdošais pasažieris rotaļīgi smaidīja. Miedziņš plānotajā laikā garantēts, tāpat kā mierīgs un kluss brauciens.

Pamatvajadzību apmierināšana. Ja bērniņš būs izsalcis, izslāpis, vai pamperis būs pilns, nelīdzēs pat visatjautīgākais risinājums. Tādēļ noteikti pirms došanās ārpus mājas ir jāparūpējas par mazulīša labsajūtu, piedāvājot maltīti, ko bērniņš tiešām apēdīs. No savas pieredzes zinu, ka pagatavotas “nepareizās” brokastis atstāj punci tukšu, un, ja līdz pusdienām ilgi jāgaida, klāt ir arī niķi. Tādēļ izvēlos piedāvāt, piemēram, kukurūzas putru ar ievārījumu, jo zinu, ka to Ieviņa ēdīs noteikti. Krūtsbērnu iesaku zīdīt tieši pirms došanās ārpus mājas.

Ēdiena un ūdens rezerves. Nekad, nekad nebraucu bez savas ratu somas, kurā ir saslēptas uzkodas un ūdens pudele. Ko ņemu līdzi? Sieru, gurķus, cepumus, banānus, esmu ielikusi somā arī tīras rudzu maizes šķēles. Tā ir katra paša izvēle. Ūdens pudeli lieku somā arī ziemā, tikai ūdeni ieleju ļoti siltu, lai tas ilgāk būtu patīkamā un dzeramā temperatūrā.

Atrašanās vieta. Parasti cenšos iekārtoties ar meitu aizmugurē, jo tur ir daudz brīvas vietas, turklāt rodas privātāka sajūta. Reiz, braucot no Rīgas, zināju, ka meitiņa ir ļoti izsalkusi, tad vēl aktīvi baroju ar krūti, un apstākļu dēļ biju izlaidusi vienu barošanu. Zināju, ka izvēles nav, tādēļ, nolienot pustukšā autobusa aizmugurē, aizvilku aizkarus un, pārklājusi virs krūtīm jaku, pabaroju savu bērnu. Zinu, ka neviens to neredzēja – uz aizmuguri braucēji lūkojas reti, tādēļ tā ir ļoti pateicīga vieta. Lai nu kā, ir vērts pārliecināties, ka būs vieta, kur bērniņam nostāties un paspert dažus soļus (ja mazais jau staigā), gadījumam, ja klēpī noturēt vairs nav iespējams. Nav īpaši labi no drošības viedokļa, bet esmu uz pāris minūtēm šādi darījusi.

Pareizs apģērbs. Jāizvērtē apģērba biezums, iespēja ko novilkt vai uzvilkt. Ja ir iespēja, ziemas laikā braucienam labāk izvēlēties divdaļīgo kombinzonu, jo man ar kopēji bija grūti.

Mīļlietiņas. Knupītis, sedziņa, mīļa rotaļlieta – jebkas, kas bērnam īpaši svarīgs, var palīdzēt nomierināties. Mums tas bija knupītis.

Izklaides. Lai gan pati vieta bērnam var šķist aizraujoša, visticamāk pienāks brīdis, kad tas viss apniks, piemeklēs niķis vai arī bērns vēlēsies visu to, ko nedrīkst, piemēram, noplēst aizkarus, skraidīt pa braucoša autobusa gaiteni vai ielīst miskastē. Tad domas ir jānovērš ar ko interesantu. Visticamāk apnikušās mantas šoreiz nederēs. Ko piedāvāju es? Ļauju izrevidēt maka saturu, tad piedāvāju kosmētikas maciņu. Protams, tas viss notiek mammas klēpī. Citreiz pirms došanās uz autobusu vienkārši sametu somā visu, kas bija pa rokai, lai ļautu Ievai to visu izvilkt brauciena laikā. Vislabāk, ja šīs lietas ir iepriekš neredzētas. Jāuzmanās gan būs, jo ļoti viegli kaut kas var nokrist un aizripot pie citiem pasažieriem (saku to no savas pieredzes), tādēļ jāseko līdzi, lai lietas tiek ņemtas un pētītas pa vienai. Tagad, kad Ieviņa ir “sadraudzējusies” ar grāmatām un žurnāliem, līdzi iemetu arī kādu “Mans mazais”.

Citi pasažieri. Arī apkārtējie var kļūt par palīgiem. Ja redzi sēžam jauka paskata omīti, kuras seja atplaukst smaidā, ieraugot bērniņu, nosēdies viņas tuvumā. Tici man, viņa vēlāk ļoti palīdzēs.

Radošas rotaļas. Citreiz mēs pašas esam viss, kas bērnam vajadzīgs. Palienat aiz autobusa aizmugures aizkariem un spēlējat “ku-kū!” vai skaitiet mašīnas. Viriniet “galdiņu” autobusa sēdekļos, cilājiet rokturus krēsliem. Veidojat dažādas grimases. Noder pat kutināšana! Ar Ievas vecuma bērniem var mācīties arī jaunus vārdiņus pa ceļam.

Piesolīšana. Nezinu kā jūsu bērni, bet Ieviņa tic visam, ko saku, un vismaz uz brītiņu kļūst ļoti rātna. Laikam tāpēc, ka vienmēr solu tikai to, ko varēšu izpildīt. Turp braucot solīju kaķīšus un omīti, mājās braucot – konfekti un tēti. Un tas darbojās!

Izmisuma solis. Pat labākie vecāki atkāpjas no saviem standartiem brīdī, kad nekas cits nelīdz, izvelkot no somas telefonu vai planšeti. Lai skan “Joka pēc alfabēts”! Tiesa gan, ne visiem bērniem ekrāni liekas saistoši - Ievas uzmanību tas novērš uz nieka 10, 15 minūtēm.

Ticiet man, kaut kam no šī visa ir jānostrādā. Galvenais, esiet pacietīgas, iejūtīgas un radošas. Un neaizmirstiet smaidīt tiem pasažieriem, kuri uzskata, ka bērns autobusā ir traģēdija. Mēs viņiem varam pierādīt pretējo! :)

P. S. Attēls no personiskā arhīva. :)