Mēs palīdzam viens otram.

Vai palīdzība ir jūsu dzimtā mīlestības valoda?

Ja tā padomā ,tad palīdzēt citiem –svešiem sanāk biežāk kā savējiem. Un tas īstenībā ne vienmēr ir labi. Tomēr ,lai arī ikdienā kaut kā visi cenšas būt un mācīties patstāvību,mēs cenšamies arī palīdzēt viens otram.

Vai protat pieņemt palīdzību?

Laikam jau sniegt palīdzīgu roku brīžam ir vieglāk nekā pieņemt pašam palīdzību. Jo tad ir jāatzīst,ka tu ar kaut ko netiec galā. Tomēr ir jauki ,ja kāds tev palīdz.

Vai protat palūgt palīdzību, vai varbūt uzskatāt, ka citiem jānojauš, ka ir jāpalīdz?

Protams ideālā variantā ir,ja cilvēks no malas pamana,ka palīdzība nepieciešama. JO palūgt palīdzēt ir diezgan grūti. Kaut arī es to mācos. Ir bijušas situācijas, kad ir jāsaprot,ka nekas tak nenotiks,ja kāds palīdzēs vai izdarīs kaut ko arī manā vietā. Manuprāt mēs pat esam stiprāki ,ja spējam palūgt palīdzību ,nekā izdaram visu paši.

Vai lūdzat palīdzību savai otrajai pusītei, vecākiem un saviem bērniem? Kādā ziņā jūs lūdzat palīdzību? Ko tieši lūdzat palīdzēt?

Ģimenē ar palīdzību ir dažādi. Vīram lūdzu palīdzību šobrīd diezgan bieži,jo sava apaļuma dēļ ir daudz lietas ko nevaru un man nav ieteicams darīt. Tad nu arī prasu ,lai to izdara viņš- aiznes meitu uz gultu, paņem kaut ko no augšējiem plauktiem, izceļ, ieceļ bērnus mašīnā un arī pagatavo vakariņas vai nomazgā traukus. Un viņš to uztver pavisam normāli. Jo situācija ir tāda kāda ir ,un viņš visu arī izdara. Un man sajūta ir ļoti jauka,viņš mani saprot,palīdz- tātad mīl.

Bērniem palīdzīvu vairāk lūdzam ar nodomu,lai viņi paši apgūtu svarīgas lietas dzīvei, vai arī ,lai saprastu,ka ne vienmēr visu jādara tikai mums –vecākiem.Arī viņi paši var daudz ko izdarīt,un atvieglot mājas soli. Bērniem visbiežām tiek lūgts iznest miskasti, savākt mantas(arī māsas vai brāļa), ieslēgt plīti, pagriezt mazāku uguni, izslēt ieslēgt gaismu. Padot kaut ko,pacelt. Atkarīgs no viņu spējām. Un jāsaka,ka paši izdarot, jūtas ļoti lepni,ka ir palīdzējuši.

Kādi brīži jums vislabāk palikuši atmiņā - kad tieši šī mīlestības valoda izpaudusies īpaši spilgti no citu puses?

Laikam jau slimības mirklī.Kad tu saprotu,ka apkārti ir tik daudz jauku draugu,kuri tiešām vēlas palīdzēt. Gan vienkārši atnāk pakavēt laiku papļāpājot, gan pieskatot bērnus,gan atvedot kaut ko. Galvenais ir ļauties un palūgt ,lai palīdz.

Cik svarīga jums ir šāda mīlestības valoda un jūsu vecākiem - vai viņi gribēja, lai jūs palīdzētu viņiem bērnībā un tagad?

Palīdzība ir nozīmīga. Tomēr nedrīkst arī citus pārlieku daudz izmantot un ļaut ,lai izmanto tevi. Ja palīdzu,tad no sirds neko negaidot pretī vai arī ,ja lūdzu palīdzību,tad zinu,ka pietiks ar paldies,nevienmēr vajag kādu atalgojumu par to.

Bērnībā vecāki lūdz palīdzēt, gan dāarzā ,gan mājas darbos. Un tas šķita pats par sevi saprotams. Šobrīd mazāk sanāk palīdzēt ,jo dzīvojam tālu.Tomēr esot ciemos pie viņiem ,cenšos darīt kaut ko,lai atvieglotu viņu ikdienu. Lai arī šķiet,ka viņi vairāk cenšas palīdzēt ,lai tieši mēs varētu atpūsties no bērniem,ikdienas.

Vai jūsu ģimenē ir kādi noteikti stereotipi? Piemēram, ir vīrieši, kas nevar iedomāties, ka viņi varētu uzkopt mājokli vai mainīt mazulim autiņbiksītes. Tāpēc ir svarīgi likt citiem saprast, ka jums tas ir nozīmīgi.

Cik jauki ,ka man ar to nav jāsastopas. Gan dzīvojot ar vecākiem,gan tagad ar vīru ,nav tādu sieviešu un vīriešu darbu. Gan mans tēvs pina man bizes, mainīja autiņus, mazgāja drēbes, slaucīja istabas , pat tamborēet palīdzēja. Un man vīrs arī darbojas ar bēriem,sakopj māju un vajadzības gadījumā arī gludina drēbes(jo to nepatīk darīt ne man ,ne viņam). Dzīvojot ar viņu jūtos līdzvērtīga . Starp mums var likt vienādības zīmi. Tomēr  daudzās ģimenēs redzu,ka ir sadalījums sieviešu un vīriešu darbos,un man tas īsti pareizi nešķiet.

Jūs un jūsu vīrs atšķirīgās domās esat par to, kas būtu jādara vīrietim un kas sievietei, mammai, tētim? Vai arī jūsu viedokļi šajā ziņā sakrīt?

Arī te vairāk vai mazāk mums domas sakrīt. Protams bērnu ar krūti varu barot tikai es.Bet visu citu mēs varam izdarīt kopā. Lai arī ir pienākumi ,kas mums ģimenē it kā nerakstīti ir sadalīti,jo tā vienkārši ir ērtāk. Ar bērnu no skolas atnākot izmācos es,jo esmu mājās un man ir laiks. Pastaigāties vai parotaļāties visbiežāk ar bērniem dodas tētis. Paskas lasu es. Bet tas nenozīmē,ka ja nu kas, tad mēs nevarētu mainīties lomām.Un esam arī tā darījuši. Tomēr mēs vienmēr varam vienoties un domas mums sakrīt ,mēs katrs varam visu,tomēr ir reizes,kad ir nepieciešams,lai viens otram palīdz.

Kādas ir jūsu emocionālās vajadzības un vēlmes šajā ziņā, vai jūs gribat, lai ar jums runā šajā mīlestības valodā?

Protams,ka es gribētu lai man palīdz. Bet es nevarētu teikt ,ka man nepalīdz. Vienmēr jau var vairāk. Tomēr  attiecībā pret vīru nevaru neko teikt- viņš vienmēr palīdz,kad tas ir nepieciešams. Bērni ir atsaucīgi un mēs viņiem mācam palīdzēt ,kā arī palīdzam viņiem. Brīžiem šķiet,būt labi ,ja vecāki būt tuvāk un varētu biežām palīdzēt pieskatot bērnus vai vēl kko.Tomēr tieši savā ģimenē mēs runājam šajā valodā.Lai arī vairāk palīdzot ,nekā lūdzot palīdzību.