Mazie un lielie niķi veikalos

Ievas_mamma
Ievas_mamma 7. jūnijs 2018 15:36
631

Strādājot lielveikalā, esmu novērojusi neskaitāmus bērnu niķus. Tāpat esmu lūkojusies uz vecākiem un viņu rīcību modeļiem – vienu par otru savādākiem. Šajā laikā manī krājušās pārdomas, kurās tad arī dalīšos.

Jau kopš mazotnes mana Ieva ir vesta uz veikaliem. Vienkārši tādēļ, ka tētim jāstrādā, un man nebija diži daudz citu iespēju. Nevienā mirklī to neuztvēru kā ko šausmīgu – teju ikviena mūsu pastaiga noslēdzās pie veikala kases, kur iegādājos visu vakariņām vajadzīgo, kādas pāris preces, kas mājās beigušās, vai vienkārši ko garšīgu vakaram.

Raudāšana lielveikalos? Pāris reižu tomēr gadījās, bet noteikti ne tajā trakākajā izpildījumā. Turklāt es vienmēr esmu sagatavojusies šādam scenārijam, parasti pērkot vien nedaudz lietu, naudu sagatavojot jau iepriekš vai jau laikus atrodot bankas karti starp visām citām. Tiklīdz iebraucu veikalā, tā mērķtiecīgi dodos pēc vajadzīgā, kas labi noglabāts atmiņā vai vismaz pierakstīts uz kādas papīra driskas. Nekad, iepērkoties ar meitu, lieki nekavējos pie kāda stenda.

Novēroju, ka arī staigāšana no viena veikala uz otru manu bērnu dara niķīgu, tādēļ ikdienā visbiežāk izvēlos Rimi hipermārketu, kurā var atrast teju visu vienuviet.

Kādas vēl ir manas metodes, lai iepirkšanās nekļūtu par sāpīgu tēmu mūsu ģimenei? Pats svarīgākais ir veikt lielos pirkumus BEZ bērna. Tā kā mūsu ģimenē es plānoju gan ēdienkarti, gan arī finanses, tad es arī esmu tā, kas iepērkas, kamēr meitiņa ar tēti bauda svaigu gaisu un rotaļas netālu no veikala. Ja neplānoju sapirkt tik daudz preču, ka maisiņi kļūst nepanesami smagi, atstāju abus mīļos cilvēkus mājās (reti, bet dažas reizes Ieva ir palikusi ar kādu citu radinieku), un dodos uz veikalu, lai mierīgi un netraucētu to “ķemmētu” kaut stundu. Nekāda stresa man, nekāda apnikuma un noguruma bērnam.

Tieši tas manā darba pieredzē ir galvenais bērnu niķu iemesls veikalā. Visbiežāk kopā ar kliedzošo bērnu pie kases piebrauc arī līdz augšai piekrāmēti rati, un pārguruši, aizkaitināti vecāki. Turklāt, ja bērns ir tik ļoti “novests” jau visā garajā iepirkšanās procesā, tad preču izkrāmēšana, salikšana pa maisiņiem, un maksāšana var mazajam cilvēkam kļūt par pēdējo pilienu dusmu jūrā.

Kā jau minēju iepriekš, ir svarīgi doties veikalā ar skaidri zināmu mērķi, lieki nekavēties un operatīvi norēķināties.

Zinu vecākus, kuru bērni jau agrā vecumā paklausīgi steberē vecākiem pie rokas, neko veikalā neaiztiekot. Es šādus vecākus no sirds apbrīnoju, jo viena no manu panākumu atslēgām bija bērna ievietošana un piesprādzēšana ratiņos pirms došanās veikalā, jo pretējā gadījumā seko bēgšana, visa apgāšana, ņemšana un nejauša saplēšana. Protams, arī niķis par to, ka veikalā atradies kas interesants, ko nedrīkst ņemt līdzi… Lai izvairītos no šādām situācijām, es vienkārši nepieļāvu iespēju, ka bērns varētu piekļūt preču sortimentam. Kaut vai tādēļ, ka nevēlos lieli maksāt, par mazajām histērijām pat nerunājot.

Vērojot vecākus, kuri maksā pie kases, sapratu, ka našķis iepirkšanās laikā ir pati populārākā metode cīņā pret niķiem. Iztukšoti smūtiji, atvērtas salmiņu, vafeļu un cepumu pakas, pieskaitāms pīrādziņš, kura vairs nav, iegrauztas bulciņas… Jā, arī es jau agrā vecumā sāku veikalā meitai dot kādu gardumiņu. Visbiežāk tie bija smūtiji vai kāds mazuļu cepums, citreiz no mājām paņēmu līdzi sagatavotus augļus. Bija gadījums, kad atvēru rupjmaizes iepakojumu, lai nolauztu un iedotu meitai maizes gabaliņu. Tagad redzu, ka arī citas dara tāpat.

Starp citu, zinu cilvēkus, kuri uzskata, ka veikalā neko nedrīkst atvērt, pirms par to nav samaksāts. Jā, visticamāk no kāda ētiska viedokļa raugoties tas nav īsti korekti, taču – to drīkst darīt! Šādi dara teju katra otrā māmiņa, kura pie manis iepirkusies, arī es pati nekaunos atvērt cepumu paciņu vēl stāvot pie plaukta. Ja līdzi nav paņemts nekas garšīgs, un bērns kļūst īdzīgs veikala vidū, tā atvērtā cepumu paciņa var izglābt visu turpmāko dienu. Turklāt ne vienmēr veikala apmeklējumu un maltīti pirms tā var ieplānot tā, kā gribētos.

Protams, vislabāk doties uz veikalu ar bērnu, kamēr viņš ir aizmidzis. Ja bērns vairs nav ratos gulētājs, kā mana meitiņa, ir vērts padomāt par to, kā iepirkšanās procesu mazajam palīgam padarīt aizraujošāku. Lai gan mēs ar Ievu līdz veikalam dodamies viņas ratos (nu jau bieži arī ar kājām), tos atstājam, lai meita turpmāk iepirktos lielo iepirkumu ratiņu sēdeklītī vai Rimi bērnu mašīnas kabīnē. Meitiņa pati prasās ratos, iepērkas ar sajūsmu. Pirmo reizi šo risinājumu atklājām dienu pirms Ievas gada jubilejas, kad iepirkām visu jubilejai nepieciešamo un pirmo reizi izvēlējāmies ratus, nevis grozu. Mana bērna smiekli un spurdzieni bija dzirdami visā veikalā, iepirkšanās noritēja mierīgā un pozitīvā gaisotnē. Protams, es ik pa laiciņam ratus “pamētāju” no vienas puses uz otru, palīkumoju. Un mums visiem bija labi.

Jāpiebilst, ka tā bija pirmā un pagaidām pēdējā reize, kad kopā ar meitu veicām lielu iepirkumu lielveikalā. Ņēmām viņu līdzi arī uz “Mājai un dārzam”, kad grasījāmies izgatavot aktivitāšu dēli, un vajadzēja ļoti daudz sastāvdaļu, taču toreiz nopirkām tikai pamatlietas – pēc sīkumiņiem devos viena tās pašas dienas vakarā.

Atgriežoties pie iepirkumu ratiem – esmu novērojusi, ka bērni, kuriem atļauts sēdēt pašos ratos, pie kases ir daudz priecīgāki, nekā tie, kuri sēdējuši tam paredzētajā vietā. Mašīnītēs piesprādzētie bērni līdz maksāšanas brīdim ir kļuvuši aizkaitināti un vēlas izkāpt, skraidīt apkārt. Savukārt vispriecīgākie ir tie mazie pircēji, kuriem ir pašiem savi grozi, kurus stumt un izkrāmēt. Tas tik tā – interesants novērojums. Protams, katram derēs kas savs.

Tuvojoties raksta noslēgumam, vēlos teikt – manuprāt, ar bērniem ir jādodas uz veikalu. Protams, izņemot vīrusu un gripas laikus, tajos gan labāk izvairīties no cilvēkiem pārpildītām vietām. Bet visā pārējā laikā – kāpēc nē? Veikalos bērns apgūst tik daudz – kā uzmanīties, paiet maliņā, pagaidīt rindā, pajautāt atļauju, neaiztikt ar rokām to, ko nedrīkst. Tur var apgūt dažādus jaunus nosaukumus, iepazīt svešus produktus, redzēt dažādus cilvēkus, dzirdēt svešas skaņas. Tā ir mazliet cita veida kultūra, specifiska.

Turklāt – bērnam ir jāiemācās, ka visu dabūt nevarēs. Viņam ir jāspēj izvēlēties tik daudz lietu, cik vecāki ļauj, pārējās atstājot. Jāsaprot, ka vajag naudiņu, lai visu redzamo varētu iegūt.

Niķis? Lai viņš ir! Redzot visas tās histērijas neskaitāmas reizes dienā, es vairs nebaidos, ka mana meita varētu izspēlēt ko stipri līdzīgu. Jo tā ir mācīšanās, tas ir normāli. Galu galā, vai tad mēs paši nemēdzam pa retam paklaigāt viens uz otru, kad atkal kaut kas nenotiek kā cerēts, un mēs nedabūjam kāroto? Tad kādēļ bērns nevarētu rīkoties līdzīgi? Par to, ka bērnam ir emocijas, nevajag kaunēties. Ne vienmēr reakcija uz aizliegumu nozīmē “izlaistu” bērnu, kā mēdz domāt daži gudri vērotāji no malas.

Mūsu gadījumā līdz viena kārota lietiņa, ko meita drīkst paņemt – pēc tās saņemšanas viņa tiek mācīta, ka vairs ņemt nedrīkst. Visbiežāk tā ir viena sveramā konfekte, jo tagad, kad meitiņa mācās arī veikalā paklausīgi iet kājām, teju vienmēr izdodas “uzskriet” konfekšu stendam. Un tad jau viņu vienkārši atraut būtu nežēlīgi. Ļauju paņemt vienu konfekti, un viņa arī klausa. Ar nogādāšanu līdz kasei gan ir problēmas, to mēs vēl mācamies. Visbiežāk nosveram jau pavisam citu konfekti.

Šobrīd viens no Ievas lielākajiem piedzīvojums ir gājiens uz Rimi. Viņa to mīļi nodēvēja par “Rimimi” Tiklīdz ierauga veikala firmas logo, reklāmu televizorā vai karogus, plīvojot pie stāvlaukuma, tā viņa pilnā kaklā sauc;” Rimimīīī!!!”. Ja mamma brīvdienā vai pēc dārziņa aizved uz Rimi, piedāvā atrast savus ratus, izvizina pa veikalu, ļauj pašai izvēlēties vienu bulciņu un to arī nogaršot, turklāt noslēgumā vēl ieskrien tualetē, kurā atrodas tas lielais spogulis, kas Ievai tik ļoti patīk, uz pasaules nav laimīgāka bērna par manu meitu, goda vārds.

Un es esmu priecīga, ka mūsu pieredze ir tik patīkama. :)

P. S. Noslēgumā vēlos piebilst, ka viss rakstā minētais ir vienīgi mani novērojumi, viedoklis un pieredze. Priecāšos, ja arī jūs izteiksiet savas domas. :)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ievas_mamma 9. jūnijs 2018 12:54 mamma88

Tam arī piekrītu, jā. :)

mamma88 8. jūnijs 2018 21:56

Visu garo rakstu nelasiju laika trukuma del,bet varu pateikt,ka tie izgajieni ir stipri atskirigi maniem berniem,kas ir atkarigs no vinu tempermenta. Ja ar vienu vispar gadiem ilgi nespeju nekur normali ieiet,tad attieciba uz otru ir tikai japaskatas,lai kadu sveramo konfekti neatloba,un ir ari berni,kuriem visadas metodes vienkarsi nedarbojas,lidz vins izaug un atvainojos paliek sapratigs. Bet ar tadiem berniem vairumam nekad nav bijusi saskarsme.

Ievas_mamma 7. jūnijs 2018 18:07 lauvinja

Es arī neatbalstu likšanu pašos ratos, Ievu neesmu tā nekad likusi, tikai tam paredzētajā sēdeklītī. ;) Rakstā tikai pieminēju tādu variantu, jo ļoti, ļoti daudzi tomēr tā dara. ;) :)

Ievas_mamma 7. jūnijs 2018 18:06 piicka

Aizliegts tas nav. ;) Citi pieaugušie līdz kasei pat apēduši hamburgeru un saldējumu. :D Kā jau teicu, tas varbūt nav "smuki", bet nav arī stingri aizliegts. :)

Mamm.mamm 7. jūnijs 2018 16:52

Ar bērnu veikalā nav viegli, taču iepērkamies visi kopā (ja par iepirkšanos runāju tādā ikdienas pārtikas nozīmē). Ja mazie pirkumi vai, ja esmu es ar bērnu, braucam ar bērnu ratiem un ņemu groziņu. Ja vēl ir vīrs vai ir lielie pirkumi, tad ņemu veikalu ratus un bērnu sēdinu tajos. Protams, tie rati ir "peka" pēdējā. Lielumus vienmēr cenšos apslaucīt ar mitrajām salvetītēm un spirta salvetītēm. Bet, arī groziņi (kā var redzēt) mazgāti nav, manuprāt, kopš to ražošanas.
Bērnam ļoti patīk palīdzēt. Ņemot preces, kuras bērnam var dot (droši pret mešanu), nevis liekam tās ratos, bet dodam bērnam, kurš ļoti labprāt palīdz un liek tās grozā. Ja kādu preci liekam paši, var sākt čīkstēt. :) Pats, pats! :)
Par niķiem. Mūsu našķis ir maize. To gan nevaram nopirkt bez čīkstēšanas. Kā bērns ierauga maizīti, uzreiz sāk čīkstēt. Tad arī vienu šķēlīti iedodam. :) Domāju, ka tas nav nekāds grēks. :)

lauvinja 7. jūnijs 2018 16:25

Visi bērni nav vienādi, arī attiecībā uz uzvedības modeļiem un visiem neder vienas metodes.

Vienam gan nepiekrītu, bērnu likšanu iepirkuma ratos, vēl ar visiem āra apaviem kājās. Tieksiet, ka tāpat viss ir iepakojumā - jā lielākā daļapreču tiešām ir, bet tāpat kā es neļauju bērnam zābakos bradāt pa ēdamgaldu, tā ar zābakiem nav ko atrasties iepirkuma ratos.

piicka 7. jūnijs 2018 16:20

Pirmo reizi dzirdu, ka drīkst atvērt un dot ēst kaut ko no pirkumiem, atrodoties vēl veikalā un pirms maksāšanas! :o Mūsu ģimenē mācam ko citu, un mazā trīsgadniece to ļoti labi saprot un klausa.