Mazas receptes maziem un lieliem ēdājiem

Mums mājās ir viens vismazākais ēdājs, kurš tik tikko sācis pievērsties tādam ēdienam, kam var uzrakstīt recepti :D Tādēļ pastāstīšu, kā mums iet.

Tātad galvenais varonis ir piecus ar pusi mēnešus liels puika Andris. Līdz šim viņš ēda tikai mammas pieniņu, tātad it kā līdz pusgada vecumam par piebarošanu varētu nemaz nedomāt. Taču aptuveni 4 mēnešu vecumā viņš sāka interesēties par to, ko mamma un tētis dara pie galda. Bet neilgi pirms 5 mēnešu jubilejas viņa vēlme uzzināt, ko lielie cilvēki liek mutē, kļuva ļoti uzstājīga. Puika nevis vienkārši ar acīm aprija katru manu norīto kumosu, bet ar lūpiņām mēģināja pārtvert manu karoti, kad ēdu, turot viņu klēpī. Turklāt viņam jau ir veseli 2 zobi! Sapratu, ka laikam jāuzticas savam bērnam - ja viņš saka, ka grib vēl kaut ko, izņemot pienu, tad jāsāk piebarot.

Sagaidījusi tirgū parādāmies pirmo vietējo brokoli un izdabūjusi no pārdevējas solījumu, ka tas tiešām ir izaudzēts viņas siltumnīcā un nav ne ar ko indīgu aplaistīts, ķēros pie gatavošanas. Protams, kā visas apzinīgas mammas, arī es esmu izlasījusi, ka vislabāk ir dārzeņus tvaicēt. Tvaicējamais katls man nav. Mēģināju tvaicēt, ieliekot katliņā sietiņu, taču 2 mani mēģinājumi (patiesībā 3, jo vienreiz jau to biju mēģinājusi pirms 5 gadiem,sākot piebarot meitu) cieta neveiksmi - tie brokoļi kā cieti bija, tā palika. Tādēļ pagatavoju brokoli klasiski - izvārīju un sablendēju.

Uzsēju Andrim priekšautiņu, norīkoju pretī tēti ar fotoaparātu un aiziet - mēģinām. Un Andrīts nemaz nebija pārsteigts. Apēda pirmo kumosiņu un taisīja vaļā savu knābīti, prasot nākamo. Tik vienkārši!

Pēc pāris dienām mēģināju pielikt brokolim klāt ziedkāpostu un kabaci. Arī tas tika akceptēts. Tādēļ tagad recepte izskatās aptuveni šādi:

1. Ņemu pāris gabaliņus brokoļa, pāris gabaliņus ziedkāposta, pāris šķēlītes kabača un lieku katliņā ar bišķīt ūdeni. Kad ūdens uzvārās, pavāru dārzeņus 6 minūtes (manai plītij ir taimeris :) )

2. Pārlieku dārzeņus blendera trauciņā, uzleju pāris karotes ūdens, kurā vārījušies dārzeņi, un sablendēju.

Un viss – biezenīts gatavs. Dažos avotos esmu lasījusi, ka var pielikt klāt biezenim savu pieniņu, taču es tā nedaru, bet iedodu krūti pēc biezenīša ēsanas.

Smarža, vārot dārzeņus, ir tik kārdinoša, ka arī man pašai ļoti kārojās apēst to, ko ēd dēls. Tādēļ te būs recepte lielajiem ēdājiem: vārot Andrītim, izvāru ziedkāpostus un brokoļus vairāk. Sablendēju tikai daļu. Pārējos atstāju katliņā, noleju ūdeni, pielieku nedaudzi sāli, piparus un bišķīt krējumu. Samaisu, uzsildu un – lūdzu! Arī mammai pusdienas gatavas. Klāt gurķi, ko dēls pagaršojis, bet vēl nav spējīgs apēst (dodu viņam veselu gurķi, ko viņš labprāt pazelē un pamasē smaganiņas).

Un noslēgumam vēl viena maza mazītiņa receptīte, kas ir mans nesenais atklājums. Nu īstenībā jau nav nekāds atklājums, tikai līdz šim mājās nez kādēļ nebiju tā taisījusi. Mēs pārsvarā dzeram tīru ūdeni. Bet sestdien tirgū nopirkām piparmētru saišķīti. Un tagad dzeram nevis vienkāršu ūdeni, bet garšīgu ūdeni – ūdeni iemetam piparmētras zariņu, citronu vai laimu un, ja ir, kādu ogu (es mēģināju ar zemenēm un ķiršiem, bet noteikti tik pat labi garšos arī upenes, avenes un dzērvenes). Meita sajūsmā par šo un pa abām dienas laikā izdzeram vismaz 2 šādas krūzes.

Lūk, tā ļoti vienkārši, elementāri un ar minimālu piepūli iespējams padarīt savu ikdienu garšīgāku! :)