Mazais pasažieris: Kā izturēties, ja mašīnā ir bērns

Automobīlis mūsdienās jau vairs nav tikai un vienīgi pārvietošanās līdzeklis. Mēs tajā pavadām diezgan daudz laika, savā ziņā tās ir pat kā vienas no mājām. Un, ja šajās mājās ir arī "bērnistaba", tad nepietiek ar to vien, ka bērnam nodrošināta ir drošība, vajag padomāt arī par psiholoģisko komfortu.

Bērnam jāzina, kā rīkoties paaugstinātas bīstamības apstākļos

Šķiet, par ko gan varētu būt runa? Jāsaprot, ka bērns nedrīkst traucēt autovadītājam, un nedrīkst arī apzināti neko bojāt mašīnā. Tikai tad līdz galapunktam visi pasažieri nonāks sveiki un veseli, kā arī labā noskaņojumā. Bet tas nebūt nenozīmē, ka bērnam jāsēž automašīnā pilnīgā klusumā. Galu galā bērns no aptuveni astoņiem rītā līdz sešiem vakarā ir bērnudārzā, tātad - komunikācijai ar vecākiem nepaliek dizcik daudz laika. Neliels laika sprīdis braucot uz dārziņu, un tikpat daudz braucot atpakaļ. Tas, protams, bērnam var likt pastiprināti pievērst uzmanību, un ar to ir jārēķinās. Bērns gribēs ar jums parunāties, padalīties, un braucienam arī ir jākļūst par jūsu ikdienas dzīves normālu sastāvdaļu, tātad, arī šim nelielajam brīdim jākalpo par audzināšanas procesa sastāvdaļu. Arī automašīnā bērns gūst iespaidus par dzīvi, par apkārtējo pasauli, par komunikāciju, par dažādiem orientieriem. Tas viss notiek citādāk, kā mājās, un tomēr, tas notiek.

Par to, kā uzvesties automašīnā, ar bērnu jārunā tieši tāpat kā par jebkuru citu ieradumu: bērnam jāzin, kāpēc tas ir svarīgi, un kas tieši jāievēro. Jau trīs gadu vecumā bērns var tomēr saņemties un paciesties, ja ar viņu savlaicīgi par to vienojas. Un viss var notikt bez dusmām, aizvainojuma, kaprīzēm, bērns var pieņemt aizrādījumu, tiešām, ja saprot konkrētā brīža nozīmīgumu, sevišķi, ja runa ir par drošību. Runājiet ar bērnu, atbildiet uz jautājumiem, pastāstiet arī kaut ko paši. Bet, ja jūtat, ka sakāpj aizkaitinājums, spriedze, ir laiks bērnam pateikt :"Parunāsimies pēc tam, kad būsim galā, sarunāts?".

Ja esat pie stūres, negriežaties apkārt, lai arī kas nenotiktu aizmugurējā sēdeklī. Apstājieties, ieslēdziet avārijas signālu, un tikai tad tieciet skaidrībā ar bērnu.

Zinātnieki no Melburnas universitātes testējuši 12 ģimeņu braucienus 3 nedēļu laikā, un secinājuši: bērni mašīnā ir bīstamāki par mobilo telefonu. Vadītājam nākas novērst uzmanību no ceļa un braukšanas, un viņš var iekļūt potenciāli bīstamās situācjās 12 reizes biežāk, ja viņa auto salonā ir vismaz viens bērns, salīdzinot ar situācijām, kad vecāki brauc vienatnē un ir spiesti atbildēt uz kādu telefona zvanu.

Pie tam, bērna vecumam un arī viņa autokrēsliņa izvietojumam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Pat tie bērni, kas vecuma robežās saprot, ka mašīnā jāievēro kārtība, var novērst pieaugušā uzmanību neapzināti. Piemēram, ieklepojoties vai komentējot kaut ko, kas redzams aiz loga. Vecāki nevar pilnībā koncentrēties tikai uz kustību vien, viņiem pastāvīgi jāsasprindzina sava uzmanība, un jāsadala tā starp ceļu un bērnu. Nemaz nerunājot par to, kā viss notiek, ja mašīnā ir vairāki bērni. Vairums no vecākiem, kam bija jābrauc ilgāk un biežāk, problēmu mēģinājuši atrisināt ar rotaļlietu, grāmatiņu, planšetdatoru palīdzību. Un tomēr, izklaides arī ir jāizvēlas nopietni. Jāņem vērā katra bērna intereses, rakstura īpašības, kā arī pašas rotaļlietas specifiku. Ņemiet vērā, ka viens no populārākajiem variantiem šajā pētījumā izrādījies - ņemt veselu mugursomu ar nelielām rotaļlietām, lai bērns varētu izvēlēties, ar ko rotaļāties. Un tomēr - tas neder bērniem, kas ir ļoti aktīvi. Viņi izpurinās uzreiz visu, un pēc tam novērsīs uzmanību ar lūgumiem padot to, kas ir auto salonā uz grīdas.

Bīstama situācija: bērnam paliek slikti

Bērniem ir grūtāk izturēt braucienus kā pieaugušajiem, kaut vai tāpēc, ka viņi nespēj novērsties, abstrahēties no notiekošā. Tāda laika pavadīšana, kas der pieaugušajam - skatīšanās tālumā, mūzikas klausīšanās, domāšana par savām lietām, bērnam neder. Automašīna, tāpat kā jebkurš cits transportlīdzekļa veids, ir ierobežojums. Pie tam, bērnam var palikt slikti. Piemēram, kad bērns kustības laikā darbojas ar rotaļlietu, ko tur rokās, bet periodiski paskatās sānu logā, notiek tāda kā vestibulārā aparāta līdzsvara traucējumu radīšana, kas ietekmē pat redzi un dziļos muskuļus: ķermenis pārvietojas telpā, acis to redz, redz, ka kustība ir ātra, bet rotaļlieta tai pat laikā nekustas.

Tā gadās arī pieaugušajiem, tāpēc daudzi nevar lasīt kustības laikā, bet mēs jūtot ko tādu sākam skatīties tālumā, mēģinam situāciju kontrolēt, mazliet mainām ķermeņa stāvokli, izlīdzinām elpošanu. Bērns to neprot, tāpēc stāvoklis kontrolē viņu. Veģetatīvajā sistēmā rodas traucējui, bērnam var palikt slikti, un viņam var parādīties bailes. Vairumā gadījumu vecāku apstājas, sniedz bērnam iespēju pabūt svaigā gaisā, pastaigāties un nomierināties. Bet labāk ir vienkārši nepieļaut šādas situācijas rašanos un apstāties jau pirms tam, kad kaut kas sāk liecināt par to, ka bērnam varētu palikt slikti. Apstāties vajag, ja bērns ir noguris, ja viņš ir kaprīzs, ja viņam kļūst garlaicīgi. Taktika "dari, ko vēlies, tikai ļauj man mierīgi braukt" neder nekam. Nogurušu bērnu nekas uz ilgu laiku neieinteresēs, izpētījis somas saturu, viņš tik un tā bū kaprīzs. Bez tam, tālāk bērns var sākt pat izdarīt spiedienu, manipulēt.

Mājās vai uz ielas arī varam ilgi mierināt, skaidrot, pārliecināt. Ceļā bērnam ir jāpievērš uzmanība, tāpat arī viņa emocijām - tikai tā var izvairīties no iespējas nodarīt pāri bērna fiziskajai veselībai.

Bīstama situācija: stress uz ceļa

Ar katru gadu satiksmes dalībnieku - šoferu skaits aug. Un aizvien vairāk cilvēku uzzina, kas ir autovadītāja stress: spriedze, atbildības sajūta, milzīgs skaits nelabvēlīgu, kaitinošu faktoru, un sajūta, ka pats nevaldi pār situāciju. Jebkurš objekts var kļūt pat par agresijas cēloni. Diemžēl, bieži vien tie ir cilvēki, kas atrodas mums blakus. Brauciens tādā situācijā nesagādā nekādu prieku. Bet tā nav pat lielākā problēma. Bērniem satiksmes negadījumi var pat izraisīt psiholoģiskas traumas.

Bez tam, nevis pats notiekošais ir tik nozīmīgs bērna prātam, bet gan vecāku reakcija uz notikušo, vecāku uzvedība un stress. Tāpēc  jāiemācās vadīt auto, neizjūtot braukšanas laikā stresu, un ļoti svarīgi ir saprast, ka tikai tad brauciens ir psiholoģiski drošs. Bieži vien pareizi vien jānoskaņo sevi ceļam, adekvāti jāreaģē uz dažādiem negaidītiem pārbaudījumiem ceļā. Piemēram, uz sastrēgumiem vai ceļa remontiem, un nevajag gaidīt, ka pret jums visi izturēsies draudzīgi uz ceļa, redzot logā uzlīmi, "kids on board".

Jauku ikvienu izbraucienu,

Māmiņu Klubs