Mazais baskājis pilsētā

Ar ko jums asociējas vasara? Man tā saistās ar svaigām ogām, atpūtu pie ūdens, siltiem saules stariem un basām kājām zālē. Bet – vai ar plikām kājām var izskrieties arī esot pilsētā?

Manā piemājas veikalā regulāri var redzēt māmiņu ar diviem maziem dēlēniem, un šai trijotnei teju vienmēr ir basas kājas. Gan uz pilsētas centru, gan lielveikalu šī mamma nebaidās un nekautrējas doties bez apaviem kājās. Uz šo ainu nolūkojos ar baltu skaudību, jo man šādas drosmes vēl mazliet trūkst.

Nav jau tā, ka mana Ieviņa nevarētu izskrieties ar plikām kājelēm. Mūsu vecmammai pilsētas pašā maliņā ir kluss un tīrs dārziņš – ne ar ko neatšķiras no lauku mājas pagalma! Turklāt rotaļlaukumā pa gaisu lido kā kurpes, tā arī zeķes. Un tomēr pat tur, zemē iespiedušās, saulītē zaigo stikla lauskas. Noraugos uz citiem vecākiem un redzu mieru viņu sejās. Laikam man vajadzētu rīkoties tāpat. Un tomēr – ir arī tādi bērni, kuru apavi paliek apauti visu apmeklējuma laiku...

Atmiņā iespiedies arī nesenais gadījums, kad ar meitas plastmasas lāpstiņu savācu milzīgu suņa mēslu, kurš gozējās saulītē tieši pie šūpolēm, mušu mākoņa apņemts un daļēji jau ieracies mīkstajās smiltīs. Mana Ieva rotaļājās tieši tam blakus, un viņai patīk gan smiltiņas, gan mušas.

Citu reizi atļauju doties no laukumiņa mājup bez kurpītēm – dodamies pa ietvi, kuru varu labi pārredzēt. Un tomēr katru reizi, kad mazā kājele nomaldās no ceļa, man mazliet aizraujas elpa. Esat redzējuši to haosu, kas valda pilsētās pēc labi sagaidīta Jaunā gada vai pompozi nosvinētiem pilsētas svētkiem? Visus tos atkritumus, sašķaidītās stikla pudeles? Gluži vienkārši nav iespējams to visu likvidēt pilnībā. Un vispār – ko tik negadās uz zemes atrast, pareizi?

Var jau oponēt ar to, ka kājas savainot var arī laukos, un tā ir taisnība. Nekad neaizmirsīšu, kā manu kāju bērnībā cauri zābakam sadūra nagla. Vai asinis mammas čībā pēc negaidītas tikšanās ar stikla lausku. Un tomēr – laukos, manuprāt, ir drošāk. Kaut vai tāpēc, ka nav jābaidās iekāpt kāda svešinieka atstātajā DNS. Jebkādā veidā. Par šļircēm pat nerunājot.

Par spīti visam, es cenšos aprast ar domu, ka dzīvei pilsētā nevajadzētu kļūt par šķērsli tik patīkamam mirklim – plikām kājām vasarā. Tik vien kā jāpiesargās no tuvošanās atkritumu konteineriem, aizaugušām, nepārredzamām vietām un teritorijām, kuras acīmredzami nav uzkoptas. Un jāatgādina sev, ka savainoties var jebkādos apstākļos.

To mammu, kuras mazulis pirms nedēļas skraidīja ar basām pēdiņām gar ietves malu, es uzlūkoju ar smaidu. Jo pilsētās tik reti var redzēt ko tādu. Un šādas ainas mani motivē nebīties un dzīvot pilnu krūti.

Pat, ja tas nozīmē mazliet piesargāties, rūpējoties par savu un tuvinieku drošību.

Un kāds ir Tavs viedoklis?

P. S. Foto no personiskā arhīva.