Mans gadu vecais un optimālais mazulis

Viengadnieka mamma… Skan tik ļoti, ļoti nopietni. Un patiesībā tā arī ir, jo tikai tagad sāksies tā īstā audzināšana, maz pamazām nomainot auklēšanu. Ieva šī gada laikā ir izaugusi par brīnišķīgu bērnu – komunikabla, smaidīga, rotaļīga un ļoti, ļoti mīļa. Nav tādas dienas, kad viņa nepriecētu savus tuvākos.

Izrādās, mana meitiņa ir augusi “pēc grāmatas”, gada jubilejā sasniedzot optimālos standartus – 10 kg un 77 cm, mutē ir “obligātie” 8 zobi, gadiņam pretī skrēja ar savām kājelēm un māk pasaukt gan mammu, gan tēti, kad kaut kas nav labi. :) Māk arī dejot (ko iemācījās šī mēneša laikā), izkāpt no gultas (mamma tomēr palīdz), ēst ar karotīti (dienu pēc jubilejas tā lieta vienkārši aizgāja) un skaidri norādīt uz savām vēlmēm, purinot galvu un sakot skaidru “nē”, kad nevēlas piedāvāto. Saprot, ko nozīmē “liec iekšā”, taču vislabprātāk visu iztukšo – plauktus, skapjus, maisiņu saturu un vannas istabas plauktiņus. Māk atrast prasīto (kaķi, bumbu) un atnest man.

Vēl arvien no rītiem pamostamies trijatā, jo Ieva guļ ar mums. Vakaros ieliekam savā gultiņā, taču nakts laikā viņa nonāk lielajā gultā un tur arī paliek, jo es aizmiegu, nesagaidot, kad mazo žiperi varēs pārcelt. Pēdējās pāris naktis Ieva cēlās un “pupojās” tikai divas reizes – ceru, ka pēc gada jubilejas miedziņš kļūs labāks, un mēs varēsim nogulēt nakti no vietas. Dienas laikā ir tikai viens miegs, taču tas ir garš (1,5 – 2 stundas). Ja ceļas 7ņos, tad pasnauž arī rīta pusē, bet tās ir pāris reizes mēnesī. Vienlīdz labi guļ kā ratos, tā istabā.

Nu varu teikt – Ieva ēd visu. Šomēnes nogaršoja gan marinētu gurķi, gan cīsiņu, īpaši viņu nesargāju. Protams, ikdienā cenšamies ēst “pareizi”, vēl arvien mēdzu gatavot meitai atsevišķi, ja paši ēdam piparotu, eļļainu vai treknu. Taču gada vecumā esam sasnieguši to brīdi, kad varam droši sēsties pie viena galda. Vislabāk Ieviņai garšo arbūzs un avenes, neēd kāli un ziedkāpostu, arī par maizīti nav sajūsmā, visbiežāk purina galvu un nomet zemē.

Vēl arvien Ievu baroju pati – pirms miedziņiem, pa nakti, no rīta, nereti arī dienas laikā, kad piemeklē niķis, un manas drēbes tiek “dīrātas”. Man patīk zīdīt, patīk šī saikne. Iesākumā biju plānojusi barot līdz gada vecumam, bet nu esmu ar mieru šo laiku pagarināt līdz pusotram gadam. Tad gan vēlētos pārtraukt.

Ievas mīļākās rotaļlietas ir kaķis un lācis, patīk arī oranžā bumba. Viņa mīl doties laukā un skriet svaigā gaisā. Visskaļākos spiedzienus dāvā kaķiem, bet patīk arī nīlzirgi “Discivery” kanālā, viņa grauž manas zeķes, aplaista sevi ar dzeramo ūdeni, ēd zobu pastu, izrauj no matiem gumijas un nosper visas, pat visplānākās segas. Miegā viņa tik ļoti smaržo pēc sevis, un viņas kājele uz manis nav apgrūtinājums, bet mierinājums.

Mana meita ir mana vislielākā iedvesma un mūza, mana motivācija, aizrautība un kvēlākā mīlestība. Viņa ir mana ticība labajam, mans miers sirdī un maigums rokās. Viņa ir mana pacietība. Mana skolotāja.

Katrai sievietei vajag pa bērnam. Vienkārši tāpēc, lai saprastu to, kas ir patiešām svarīgs. Lai kļūtu par labāku cilvēku. Lai mīlētu tīri, patiesi un īsti – nakts vidū, ar netīru dibenu vai novemtām drēbēm.

Paldies Dievam par šo gadu!