Mammu, tēti, attā! Es skrienu!

“Mammu, tēti, attā! Man jāskrienu!” - tieši ar šādiem vārdiem es vislabāk spēju raksturot to attīstības posmu, kurā šobrīd esam. Drīz būs jau gads un viens mēnesis, lai gan liekas, vēl nesen tikai piedzima.

Es skrienu!

Šobrīd viņai ir skriešanas laiks. Kā es mēdzu teikt, bizenē pa māju. Ja pirmos solīšus, atlaižot rokas, sāka spert tieši desmit mēnešos, tad stabili “kā lielā” staigāja jau no 11 mēnešiem. Bet uz gadiņu jau tiešā nozīmē sāka skriet. Bet tā pat jau mācās un rāda jaunus trikus. Iemācījusies arī staigāt puspietupus, ieliekusies celīšos, un arī atmuguriski. Mēs atmugurisko iešanu saucam par slaveno Maikla Džeksona moonwalk soli, jo pirmie mēģinājumi jau tā arī izskatījās. Vienlaikus viņa sākusi apzināties, ka var izmantot arī rāpošanu rotaļāšanas laikā. Līdz ar staigāšanas prasmju apguvi sēdēšana ratos gan mazajai dāmai vairs nav pa prātam. Vajag pašai soļot. Kamēr mazās kājeles neskars zemi, ratos būs dzirdamas raudas no pavisam nelaimīga bērna. Bet līdz ko būs ar abām kājām uz zemes, visas bēdas aizies nebūtībā un būs milzu smaids pa visu seju. Jau labu laiku meita prot pamāt un teikt attā, tad nu to mēs vecāki arī nereti redzam un dzirdam, redzot mazo meituku skrienam prom. Pie rokas jau neies, esot tak tam par lielu. Pa retam īsu brīdi gan pie rociņas paiet.

Visas grūtības ir pārvaramas!

Jau grūtniecības laiks nebija rozēm kaisīts, jo viņa varēja arī nebūt, ja būtu ieradusies par ātru. Lai gan šķita, ka dzemdības būtu laimīgais atrisinājums, tā nebūt nebija. Tā kā meitiņa pēdējā mēnesī bija krietni izaugusi un puncī vietas bija tik, cik nu bija, jau kopš dzimšanas galviņa bija šķībāk uz vienu pusi. Taču straujas dzemdības tam visam klāt vēl nesa diagnozi - paaugstināts muskuļu tonuss. Tamdēļ jau pirmā mēneša vizītē ģimenes ārste sūtīja pie rehabilotologa, kurš savukārt norīkoja pie fizioterapeita. Tā kā gada beigās rindas bija garas tad vedām vairākas reizes par maksu pie fizioterapeites uz masāžām. Viņa mums parādīja kas būtu jādara, kā labāk turēt, lai neveicinātu tonusu, tad tālāk to turpinājām mājās paši. Taču tas nebūt nebija viss. No pusotra mēneša vedām uz peldināšu pie fizioterapeita, kurš lielā vannā peldina bērniņu. Un ziniet, rezultāti biji jau pēc neilga laika. Bērns vairs nebija tik ļoti sasprindzis un plaukstiņas nebija savilktas tik cietā dūrē. Mūsu meitiņa sāka atvērties. Tikt galā ar šķībo kakliņu, mums palīdzēja osteopāts, kuru apmeklējām pāris reizes. Tā visa rezultātā viņai nav nekādas paliekošas sekas. Lai gan paaugstināts muskuļu tonuss palēnina mazuļa attīstību, tad mūsu gadījumā tomēr attīstība tāpat neiekavējās. Jau trīs ar pusi mēnešos mazā nodemonstrēja, ka prot apvelties uz vēdera. Kā tagad atceros to brīdi, jo tas notika vienā no nakts nomoda laikiem. Todien tētuks vēlu bija mājās no darba. Pa dienu meitiņa bija nedaudz aizvēlusies uz sāniņa. Tad nu es sacīju - “parādi tētim, ko šodien jaunu iemācījies”. Un hops! Meituks aizvēlās uz punča. Kā jau mums visiem, arī bērniem labpatīk darīt tā kā ērtāk, kā mazāk jāpiepūlās. Tad nu velšanās caur otru sāniņu nesekoja ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā, ne pēc nedēļas vai divām. Lai gan mēģināju radīt interesi ar mantiņu palīdzību, tāpat nekā. Tā kā bija pienākusi mūsu rinda uz valsts apmaksātām fizioterapeita nodarbībam, tad fizioterapeite mums nāca talkā. Bija jau meitiņai izveidojusies neliela asimetrija, līdz ar to ierādīja vingrinājumus, kas to novērsīs. Jo nozīme ir dažādiem sīkumiem, gan uz kuru pusi paveļ ģērbjot, uz kuru pusi nēsā pa māju. Tā nu ap pieciem mēnešiem meita jau prata velties uz visām pusēm. Lai veicinātu velšanos, mēs iekārtojām speciālu rotaļu vietu, kur pavadījām lielāko daļu nomoda laika.

Ikmēneša jauno prasmju demonstrēšana

Straujajā attīstības posmā bērni ik dienu apgūs ko jaunu. Tā nu meitiņa bija uzņēmusi apgriezienus un nolēmusi ap mēneša jubileju nodemonstrēt ko jaunu. Vēlā vakara stundā, vien divas dienas pirms sešu mēnešu jubilejas biju iegājusi dušā un dzirdēju avu puisi saucam - nāc skaties, nāc skaties! Tas bija laiks, kad lielā cieņā bija salvetes un viņš meitiņai gultā priekšā to kustinājis. Un tad viņa palīdusi uz priekšu. Atkārtoja to manā klātbūtnē un mazā knīpa patiesi stūma gan kājiņu, gan rociņas uz priekšu un pati aizkļuva līdz salvetei. Nākamajās dienās jaunās prasmes turpināja nostiprināt un pavisam drīz jau līda pa visu māju un pat pamanījās ieķerties mincenei astē.

Ap septiņu mēnešu vecumu jau meita sāka šūpoties celīšos un riktēties uz rāpošanu. Apmēram nedēļu pēc septiņu mēnešu jubilejas, norāpoja pirmos solīšus, ja tā var teikt. Bet te nu atkal bija vai man dieniņ -  parādīja, ka var un sāka mēģināt visur celties kājās. Vienlaikus, raušoties, kājās mēģināja arī sēsties. Visi mani centieni panākt, to lai rāpo nebija sekmīgi, bērnam vairāk interesēja celšanās kājās. Tad nu bija skaidrs, ka jādodas pie fizioterapeites. Ar viņas palīdzību ievingrināta tika rāpošana un apsēšanās no rāpus pozīcijas. To meitiņa centās darīt pati, bet īsti nesanāca. Speciālistes skaidrojums šādam pavērsienam bija tāds - ja bērniņam nav pietiekami spēcīgas rokas, bet kājas ir spēcīgas, tad rāpošana īsti nepadodas un bērniņš izlemj celties kājās. Jo tas tad viņam ir vieglāk un padodas. Tā nu izgājām vingrošanas kursu, kas palīdzēja stiprināt rokas un mazināt tonusu kājās. Ar meitu strādāju arī mājās, izpildot fizioterapeites rādītos vingrinājumus. Iekārtojām arī mājās vidi tā, lai būtu jārāpjas pāri spilveniem, pamperpakām, lai būtu motivācija rāpot. Un rezultāts jau bija pēc pāris vingrošanas reizēm. Mans bērns rāpo! - es varēju atviegloti nopūsties. Kā zināms, tad rāpošana ir ļoti nozīmīgs posms bērna attīstībā, jo nostiprina muguru un arī līdzsvaru. Ap astoņiem mēnešiem meita jau prata stabili rāpot un sēdēt. Taču tāpat turpināja arī celties kājiņās.

Savukārt ap deviņiem mēnešiem jau sāka mēģināt pārvietoties vertikāli, sāka staigāt uz sāniem, pieturoties pie gultas. Tad sekoja līdzsvara treniņi, stāvot nepieturoties. Kā jau minēju, tad pirmie mēģinājumi iet uz priekš pašai sākās desmit mēnešos.

Varbūt kādam tas liksies dīvaini, bet es būtu gribējusi, lai mana meitiņa tik ļoti nesteidzas ar staigāšanu. Viņa izauga tik neticami ātri! Pirmais gads paskrējis pāris sekundēs, kā tāds sprinta skrējiens. Tagad mums priekšā runas attīstība.

Mīļie vecāki, tomēr atcerieties, ka katrs bērniņš attīstās savā tempā! Nekrītiet panikā, ja jūsu bērns sāk ko darīt vēlāk kā kāds cits! Nespiediet ar varu darīt to, kam bērniņs vēl nav pats gatavs! (Cik nav dzirdēts jautājums par to, vai var bērnu sēdināt? Nē, Nevar! Jāgaida, kamēr bērniņš pats to izdarīs!) Un ja jūs māc šaubas, konsultējaties ar speciālistu, nevis klausāties apkārtējo padomus, kas bieži vien ir aplami.

Lai jūsu mazie ķipari aug veseli un priecīgi! Lai daudz laimes brīži jums kopā piedzīvojami!

Visi foto ir no mūsu ģimenes arhīva.