Mammīt, iedod ņamm, ņamm!

Mammīt, iedod ņamm, ņamm!

30. May 2014, 00:08 FejuFeja FejuFeja

Kāda kundze pusmūžā man teica, ka bērnu ilgi ar krūti nedrīkstot barot, jo tad mamma nomācot viņa enerģiju, atņemot bērnam spēkus un vispār... Protams, pēc šāda ieteikuma ilgi un dikti prātoju, vai gan tā ir patiesībā, jo līdz šim esmu dzirdējusi tieši pretējo, ka pieniņš bērnam ir vajadzīgs, tas vairo imunitāti. Piederu arī pie tām mammām, kuras uzskata, ka tikmēr, kamēr bērniņš ļaujas, viņš ir jālolo, jo drīz vien bērns dosies savās gaitās un kopīgā saite kļūs aizvien trauslāka.

Savu uzskatu dēļ patlaban (bērnam ir nedaudz pāri 1,5 gadam) bērnam pieniņu neliedzu. Protams, vairs nav kā pirmajā gadā, kad mazais ir atkarīgs tikai un vienīgi no piena, jo patlaban praktiski visu dienu bērns pārtiek no pieaugušo uztura, vien vakarā mājās pienāk, un, rādot uz krūtīm, skaidrā valodiņā saka „ņamm, ņamm”. Tad nu arī viena no ēdienreizēm bērnam patlaban vēl aizvien ir mammas piens, kas gan vairāk ir kā ikvakara rituāls un nervu nomierināšana vienaicīgi. Jāteic gan, ka sabiedrībā ir uzskats, ka tik lielu bērnu ar pienu vairs nav labi barot ar pienu, tādēļ arī reizēs, kad pie mums atbrauc ciemos vecvecāki vai kādi citi viesi, atklāta piena ēšana nenotiek.

Kādu vakaru, kad bērnam bija priecīgs noskaņojums un visa ģimene dauzījāmies, tētis dēlam pavaicāja: „Cik ilgi Tu vēl ēdīsi pieniņu?” Uz šo jautājumu dēls viņam parādīja piecus pirkstus, laikam tā ziņojot, ka līdz piecu gadu vecumam. Protams, joks, jo diez vai patiesi līdz piecu gadu vecumam bērns ēdīs mammas pienu.

Līdz kādam vecumam Tu savu bērniņu baroji ar pienu?

FejuFeja FejuFeja 29. May 2014, 22:09 zacc

Līdz 5 gadiem noteikti nē 😀 Ir mērķis tuvāko mēnešu laikā atradināt, jo katra duena bērnam nes aizvien jaunus atklājumus, tādēļ ceru, ka viņš būs ar tiem tik aizgrābts, ka par pieniņu aizmirsīs.

zacc zacc 29. May 2014, 20:38

a cik ilgi barosi? 😀 Ja tiešām pats neatteiksies un neatteiksies.
Mana robeža būs 3-3,5 gadi.
Man ir kaudze argumentu, ko likt pretī tiem, kas par to šausminās un nosoda (kurus gan neizmantoju, lai citiem stāstītu, ka ir jāzīda tik ilgi - neveicu aģitāciju, tikai aizstāvos); bet atklājās, ka manā un vīra ģimenē uz to skatās visnotaļ pozitīvi un neviens nav šausmās par domu, ka es netaisos veikt nekādus īpašus atradināšanas pasākumus (bērnam jau ir pāri gadam).