Mammas prieks un lepnums – mazais spēj noturēties kājās bez turēšanās

Mammas prieks un lepnums – mazais spēj noturēties kājās bez turēšanās

08. Jan 2018, 15:11 FejuFeja FejuFeja

Kas ilgi nāk, tas labi nāk. Tā varētu teikt par manu mazo Fejiņu, kura kopš pēdējās nedēļas aizvien vairāk izbauda sajūtu, kā tas ir, kad vari nostāvēt kājās, nekur neturoties.

Kamēr brālis ar kājiņām pārliecinoši aizskrēja jau labu laiku vēl pirms savas pirmās dzimšanas dienas, mazā Fejiņa ir kā īsts paraugbērns, kurš soli pa solītim izgājis visiem attīstības posmiem – līda, rāpoja, staigāja uz celīšiem, cēlās kājās un nu jau ir tikusi līdz tam momentam, kad pati cenšas paiet dažus solīšus, neturoties.

Skatoties uz šo mazo, enerģisko meitēnu, kurš katru reizi, kad atlaidis rociņas no dīvāna vai galda malas, spītīgi turās kājās, vienlaikus grīļojoties kā priede lielākajā vētrā, manā sejā iezogas smaids. “Tu to vari, mazulīt,” pie sevis nosaku šajos brīžos.

Kamēr mani šajos brīžos pārņem milzīgs mammas lepnus, pati vaininiece priecīgi ķiķina un smaida, jo arī pašu pārņem satraukums un lepnums par savu veikumu. Tā dienu no dienas šādi mirkļi, kad rociņas tiek atlaistas un meitēns cenšas noturēties kājās pats bez turēšanās, kļūst aizvien biežāki. Un ar katru reizi tas izdodas aizvien labāk. Starp citu, ne reizi šajos momentos meita nav nokritusi uz grīdas. Ir pagrīļojusies, bet atkal spējusi noķert līdzsvara sajūtu.

Un lai iet pupās visas omas, kuras katru reizi, apciemojot Fejiņu, bažīgi kratīja galvas un murmināja, ka tas taču nav normāli, ka gadu vecs bērns vēl nestaigā, nu, pat pie rociņām turoties. Šeit tikai noder sen zināmā patiesība, ka katrs bērns ir savādāks un visam savs laiks. Patiesībā, uztveru to arī kā sava veida komplimentu no Fejiņas man, jo tik ilgs rāpošanas laiks nozīmē vien to, ka esmu spējusi uz grīdas radīt viņai pietiekami interesantu vidi, lai nebūtu vēlmes pēc iespējas ātrāk rauties kājās, lai nokļūtu vienā līmenī ar vecākiem. Mana pastāvīgā sēdēšana uz grīdas ir sevi attaisnojusi, jo, ja mammīte ir turpat uz grīdas blakus, tad nevajag censties ielīst dīvānā vai pacelties pirkstgalos, lai redzētu, ko vecāki dara, sēžot mīkstajos pēļos.