Mammas klēpis un siltums pret visām kaitēm!

Slimošana noteikti neizraisa prieku ne bērniņam, ne mammai. Tās ir dienas, kad mamma velta pilnu uzmanību savam mazajam bērniņam, lai tas sajustos mīlēts un nejustos slims. 

Trakākā saslimšana mums noteikti ir bijusi - iesnas, kas tek aumaļām, sit ciet kakliņu un deguna atsūkšana ir briesmīgs process kā mazulim, tā mammai, kura mēģinot darīt labu - šķiet dara ļaunu. Tētis savām stiprām rokām tur mazo ķiparu, lai mammai vieglāk un ātrāk tikt ar visu galā, un nomierināt satraukušos bērniņu. 

Esam pārcietuši arī vieglu rota vīrusu, kad mazais vemj, un laicīgi jāreaģē pagriezt tā, lai viss nāk ārā, nevis tek atpakaļ, caureju. Labi, ka mazajam nebija zudusi apetīte, un mums nedraudēja slimnīca un sistēmas. 

Lielākos KAŠĶUS, NEMIERU, TEMPERATŪRU un APETĪTES ZUDUMU sagādā zobiņi. Ja pirmie 8 priekšzobi nāca mierigi, un saskārāmies vien ar nelielu garastāvokļu maiņu, ēstgribas samazinājumu (kad visi biezeņi beigās nonāca izlietnē) un arī sliktu miedziņu naktīs. Tad nu lielie zobi un ilknīši mūs apciemo kopā ar temperatūru virs 38, ēst arī negrib, LABI KA ŠĶIDRUMU UZŅEM LABI, un  tas man raizes nesagādā, par garastāvokli vispār nerunājot. Nakts miers arī 2-3 dienas ir traucēts, ka pat 2h var negulēt. 

Brīžam jūtu, man vairs nav spēka...jūtos slikti un nogurusi, jo Gustavs pa rokām prasās, knapi ļauj uztaisīt ēst...taču izmantoju pusdienlaika gulēšanu, kad vismaz 30min nedaru neko...atpūšos, bik piekārtoju istabas, un 1h pirms aptuvenās mošanās pagatavoju pusdienas. 

Turos pie domas, ka tā nebūs katru dienu, un šīs dienas, kam dēliņam sāp un ir grūti, abiem kopā jāpārdzīvo. Palīgā steidz arī tētis, lai samīļotu, novērstu domas, atnes mājās kādu jaunu mašīnu vai kaut ko gardu. Taču mammas siltumu un klēpi aizvietot nespēj neviens. Pašai gribas ņemt dēliņu opā, cieši samīļot, un tā likt Gustaviņam sajusties labāk, un aizmirst bēdu. Un tādas ikdienas lietas, kā uzkopšana, trauku kaudze var pagaidīt līdz vakaram, vai pat nākošai dienai. Cieš arī mammas miegs naktīs, taču to es pārdzīvoju, un paguļu pusdienlaiku ar dēliņu kopā vai arī turos pie teiciena: Ka nav ko nogulēt dzīvi! 

Kad Gustavs slimo...viņš turpina gulēt savā gultiņā gan pa dienu, gan naktī. Agrāk, kad bija mazāks, un nāca zobiņi, naktis bieži labāk gulēja starp vecākiem, kad savā gultiņā nepakam gulēt nevēlējās, a pie vecākiem aizmiga uzreiz. Tad tagad - vecāku gultā taisa pigorus, ložņā pāri mūsu "miegam", un par gulēšanu pat nedomā, un aizmieg vien savā gultiņā - savā istabā!!! :) Esmu piekāpīgāka, kad mazais slimo, jo savādāk neapmierinātību izsaka daudz kaprīzāk, a liekus kreņķus un raudāšanu nevajag. 

Ar mīlestību, kopā būšanu un pacietību tiekam ar visu galā! :)

Jolanta & Gustavs