Mammas idille... bērns rotaļājas pats savā nodabā

Vakar es sēdēju un baudīju vakaru.

Patiesībā, cik gan maz vajag tam, lai mamma būtu laimīga. Es sēdēju uz grīdas, dzēru pienu, piekodu gabaliņu gardas šokolādes un baudīju mirkli... Mirkli, kad mans 7 mēnešus vecais bērns mierīgi uz grīdas pats savā nodabā rotaļājas un nebļauj, neprasās uz rokām. Lūk, tā ir idille, kuru sapratīs tikai tās sievietes, kurām ir bērni.

Kopš manā ģimenē ienācis otrais bērniņš, abonētie žurnāli krājas kaudzītē uz galda neizlasīti. Un es ceru, ka kādreiz pienāks tā diena, kad es varēšu tiem pieķerties un lasīt, lasīt, lasīt. Ha, par grāmatas, kas nebūtu bērnu grāmata, lasīšanu es vairs nesapņoju. Tāpat arī par kādu romantisku komēdiju, jo mūsu kino vakaros ietilpst tikai multeņu skatīšanās.

Toties neizlasītās grāmatas un nenoskatītās jaunākās filmas noteikti atsver bērnu smaids un mīlestība, jo viņiem es esmu vis, vis, vis...

Runā, ka gaidīšanas periods ietekmē bērniņa uzvedību sākumā. Proti, ja mamma grūtniecības laikā būs nervoza, arī mazulis tāds būs. Ne velna, es jums teikšu!

Gaidot pirmo bērnu, es biju kā uzvilkta stīga. Mēs remontējām dzīvokli, darbā bija steiga, haoss un bardaks. Gluži loģiski arī dēlēns bija kā īsts velnēns. Negulēja ne dienā, ne naktī. Dzīvojās tikai uz rokām. Raudāja, bļāva un auroja. Atzīšos, ka dažbrīd es biju gatava iet meklēt striķi, lai padarītu sev galu, bet tagad man ir izaudzis foršs puika. Un ne smakas vairs no nervozuma.

Gaidot meitiņu, viss bija pilnīgi pretēji. Pēc visiem priekšrakstiem es apmeklēju ūdens aerobiku, lai relaksētos, gāju nūjot, darbā viss bija ideāli, arī mājās viss bija kā miera osta. Es biju tik mierīga, cik mierīgs nu cilvēks varētu būt. Tāpēc cerēju, ka arī mana meitiņa būs gatavais eņģelis, kura tikai smaidīs, ēdīs un gulēs. Pigu jums! Nekā! Mana princese var bļaut tik skaļi, ka to dzird noteikti arī Rīgas otrā galā. Un bļaut viņa bļauj daudz, dikti, bieži un skaļi. Īsts nervu kamoliņš. Tā vien dažkārt gribās uzsaukt: “Eu, zeme, atveries!”

Tieši tāpēc arī vakardienas mierīgais mirklis, kad viņa rotaļājās savā nodabā, nepieprasot 100% manu uzmanību vai atrašanos manās rokās, bija svētlaimes pilns.

Lūk, cik maz vajag mammai, lai viņa varētu uz brītiņu relaksēties un sajusties laimīga.

Tikai mierīgu bērnu.