Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Sveikas!
Liekas, ka tik tikko devos dekrēta atvaļinājumā, liekas, ka tik tikko piedzima meitiņa... Bet nu jau jāatgriežas darbā! Ir pagājušas pirmās divas nedēļas darbā, gribu pastāstīt kā tas ir mainījis mūsu visu dzīvi!
Ar atgriešanos darbā gāja visādi. Lai gan strādāju divos darbos, sanāca tā, ka gandrīz nebija kur atgriezties! Ne vienā, ne otrā! Ar bažām un lielām pārdomām pavadīju "Pasaules gala" laiku un Ziemassvētkus. Tika apsvērti un izrunāti vairāki varianti, ko darīt. Taču īsi pirms Jaunā gada, nāca piedāvājums vienā no maniem darbiem - ne tas, ko darīju iepriekš, bet darbs paliek darbs. To arī pieņēmu. Tik daudz nedomāju par naudu (man jau šķiet, ka lielākā daļa strādājam vairāk entuziasma vadītas, jo algas ir tādas, kādas ir), bet par sevi. Arī vīrs bakstīja, bet iemesls bija tas, lai es nesajūku prātā, tikai sēžot mājās.
Protams, ka pirmā darba diena bija ar nelielu stresiņu, kā mazā, kā viņa uzvedīsies, kā omai ies, kā man ies.... Man par lielu prieku mans darba režīms ir ļoti patīkams un varu laiku pavadīt no rīta ar meitu, tad doties uz darbu un vakarā esmu civilizētā laikā atpakaļ mājās.
Pirmā diena sākās ar nelielu uztraukumu, jo mazā ne pa kam negribēja iet gulēt diendusu, raudāja gultiņā, kā paņēmu klēpī, tā pieglaudās un apķēra mani - viss, nekur tu, mamma, neiesi! Viss gan atrisinājās labi.
Pirmo nedēļu nācu mājās, meitiņa vakarā nāca skatīties, kas ir atnācis - sejā bija redzams smaids un viss ok. Arī uz darbu jau sāka laist bez satraukumiem.
Tagad, kad ir pagājušas jau divas darba nedēļas, redzu, ka arī meitiņa ir mainījusies. Kad sēdēju mājās un strādāja tikai tētis, tad ar sajūsmu vienmēr skrēja pretī tētim, tas tad nu bija galvenais un mamma vakarā vairs nebija vajadzīga. Tagad gan manu, ka tas ir nedaudz mainījies. Protams, ka tētis ir un paliks galvenais! :) Bet tagad arī man pretī atskrien ar milzīgu smaidu, prieku sejā un stiepj pretī rociņas, lai paņemu klēpī! Tas ir fantastiski, kad tavs bērniņš tā dara tieši tev. Nevis tētim, bet nu arī tev! Tāpat vakaros viņa ir pasākusi vairāk prasīties klēpī un gadās, ka tikai man klēpī, pieglaudusies, apķērusi (tādos brīžos nevar būt pat doma par wc apmeklējumu vai ko citu). Kādu vakaru tā arī aizmiga man uz pleca!
Agrāk mamma bija bijusi, nebijusi, likās, ka savā veidā viņai ir vienalga vai es atnāku vai aizeju. Bet nu saprotu, ka arī meitiņai vajag atpūsties no manis, lai paspētu noilgoties!
Meitiņas auklēšanu esam uzticējuši omītei. Līdz ar to sanāk, ka atkal ir jādzīvo ar mammu zem viena jumta. Jau pašā sākumā mammai teicu, ka viegli jau mums nebūs. Protams, ka viegli nav, bet problēmas ir izrunātas un mācos arī pati būt pacietīgāka. Ne velti visi zina, ka reti kuras divas saimnieces vienā virtuvē prot sadzīvot. Mums katrai ir savas paražas, kārtība un viss pārējais. Par laimi pagaidām viss ir ok.
Bet kā tad ir gājis man. Primo darba dienu gaidīju ar satraukumu, bet ar lielu prieku. Kaut vai tāpēc, ka tik ļoti vēlējos izrauties no mājas, viena, darīt ko citu, ne tikai būt mājās mamma uz pilnu slodzi. Nu kaut vai no drēbju skapja izvilkt tā drēbes, ko varbūt ikdienā nevilkšu.
Sapratu, ka tas laiks, ko pavadu darbā, lai gan nav ilgs, bet tomēr tik ļoti vajadzīgs. Vajadzīgs tieši man, lai es atpūstos. Atpūstos no mājas ikdienas. Lai nedomātu par pamperiem, par bērna barošanu utt.
Jau pēc šīm divām nedēļām varu droši teikt - darbs bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs! Ne tikai man, bet arī meitiņai. Tad varu teikt, ka tas bija vajadzīgs Mums!
Aab
paldies par rakstu.
man meita ir tik pat veca kā tavējā, bet es darbā atgriezīšos aprīļa mēnesī, uz darbiņu dikti nesteidzos atgriezties, jo zinu ka paspēšu izstrādāties.
man tad mazā sāks gaitas b/d, bet ja tas neizdosies tad pie omes viņas mājās.
novēlu lai tikai jums ir sapratne ar omi, arī ir ilgtermiņā.
meitiņai ir 1.3g. kad atsāku strādāt,bija 1.2g.
vaivinna
jā, tas ir tas prieks atgriezties mājās. nekas, ka varbūt esi noguris, bet tajā pašā brīdī esi arī atpūtusies no mājas rutīnas!
tad jāsapņo, ka pieliks algu 😃
vai arī vīrs pārņems vēl kāda rēķina maksāšanu 😃
man darba vieta ir 2min attālumā no mājām - tad nu lielveikaliem kolosāli eju ar līkumu 😃
es darbu meklēju nedaudz vairāk par gadu. pirms dekrēta strādāju Rīgā, kas nav pilsēta, kurā dzīvoju, katru dienu vilcienā aizvadīju 4h, lai nokļūtu tur un atpakaļ. sapratu, ka ar 14h prom no mājām pusotru gadu vecs bērns noteikti vairāk zaudēs, arī es kā māte un sieva pietiekami daudz zaudēs, lai kāds būtu atalgojums. tā divatā ar bērnu (trijatā vakaros un brīvdienās) nodzīvojām līdz viņa 2,5g vecumam, kad viņš aizgāja b/d. no tā laika arī meklēju darbu, taču jāatzīst, ka pēdējos 4-5 mēnešus vairs ne tik aktīvi, jo esmu tieši tik ilgu laiku atradusi, kā aizpildīt savu ikdienu, lai nejustos tikai kā mājkalpotāja, kā arī strādājot nevarētu bērnu izvadāt uz pulciņiem, kas notiek pēc bērnudārza. nākošā mācību gadā viņa vecuma grupai pulciņi ir vēlāk, līdz ar ko pie normāla darba laika es varēšu arī pati izvadāt, tad pieļauju, ka no septembra atkal jutīšu daudz lielāku azartu, meklējot darbu.
ai, par algu labāk pat nerunā.... es strādāju par tādu, ka man pat rēķiniem nepietiks! kur nu vēl kaut ko nopirkt! ☹ skumji jau ir, bet labāk tā, nekā nekā!
Man bija gluži tā pat. Jutu ,ka darbs vajadzīgs tieši lai izrautos no rutīnas,un bērns no manis. Tomēr tagad ar otro esot mājās saprotu ,ka nemaz tik ļoti atgriezties darbā negribu.Vai nu tāpēc ka zinu ka tas būs jādara obligāti vai arī nav ne jausmas ,kas pieskatīs mazo.
jā, šajā ziņā mums ļoti noveicās, ka omīte ir bez darba. citādi es nezinu, ko mēs darītu.
😉
Paldies par šo noderīgo un pārdomu pilno blogu! Tas noteikti būs stimuls arī citiem vecākiem/mammām!