Mamma pāri nervu sabrukuma robežai: mana pieredze

Paldies Māmiņu klubam par ļoti praktisko un noderīgo rakstu Mamma uz nervu sabrukuma robežas: 12 veidi, kā nesajukt prātā. Izlasīju un atbalstu tajā izteiktās domas un atziņas, pilnībā piekrītot, ka mammai jāmācās pārslēgties uz pozitīvākas nots stresa brīžos un vajadzības gadījumā jāpiesaista atbalsta komanda.

Mans personīgais stāsts šoreiz būs par mammu, kas ir pāri nervu sabrukuma robežām. Kas notiek ar ģimeni situācijā, kad “visi striķi trūkst”?

Pēc šī nelielā intro ķeršos pie paša stāsta. Mana otrā meita bija ļoti ilgi un kvēli gaidīts bērniņš. Jau ilgāku laiku plānojām otru mazuli, bet dažādu iemeslu dēļ nācās atlikt, turklāt piedzīvoju grūtniecības apstāšanos un pēc īsa laiciņa tukšu augļa olu.

Kad sāku gaidīt meitiņu, divreiz nokļuvu slimnīcā ar asiņošanu pēc lielas hematomas plīšanas un piecus mēnešus pavadīju uz gultas. Izslimoju arī deguna blakusdobumu iekaisumu, pārdzīvoju bažas par augļūdens daudzumu un pozitīvām beta hemolītiskā sterptokoka uztriepēm.

Pēc meitiņas piedzimšanas izrādījās, ka viņai asinīs ir iekaisums, ko nācās ārstēt ar antibiotikām. Tā nu man sakrājās visi grūtniecības un pēcdzemdību laika pārdzīvojumi. Meitas pirmajās dzīves nedēļās neatpūtos, jo gribēju sakārtot māju un apdarīt darbus, kas tika iekavēti, man guļot.

Vecākā meita bija ļoti greizsirdīga un dusmīga uz mani. Un tad, kad jaunākajai bija trīs mēneši, man, pastaigājoties parkā ar mazo, uznāca pamatīga panikas lēkme, kuras laikā izsaucu ātro palīdzību. Šai lēkmei sekoja nākamās, kamēr devos pie psihiatra un man konstatēja pēcdzemdību depresiju. Ārste teica, ka slimība sākusies jau grūtniecības laikā.

Aptuveni mēnesi nevarēju neko, tikai gulēju. Pēc tam sekoja vairāku mēnešu “atiešanas”periods, kad apmeklēju psihoterapeitu. Vīrs apvienoja zīdaiņa kopšanu ar pilna laika darbu un vecākā bērna izvadāšanu uz dārziņu – kā viņš ar to tika galā, tikai Dievs zina. Vēlāk piesaistījām palīgos manu māti.

Tagad pagājis vairāk nekā gads un joprojām (nu jau mazākās devās) lietoju zāles. Mazais rudenī sāks iet dārziņā, lielais – skolā. Visām mammām no sirds saku – neforsējiet! Un piesaistiet palīgus, ja nepieciešams! Kā ceļu drošības kampaņā: apstājieties, pirms atslēdzieties!