Mamma - kamielītis, visurgājējs, supervaronis.

Sveiciens saulainajā piektdienā!

Manuprāt, ikdienas pastaigas ir viens no dullākajiem momentiem manā 2 mazu bērnu mammas dzīvē, tāpēc labprāt padalīšos ar savu stāstu. 

Austrums piedzima oktobra beigās, kad māsai Rasai bija gads un 8 mēneši. Pirmajās puikas nedēļās manas ikdienas atvieglošanai pa mājām dzīvojās arī tētis (abi bērni ķeizari), tāpēc pastaigas izdevās itin jaukas - es stūmu ratus, kuros šņākuļoja bēbis, savukārt māsa skrēja tētim pie rokas... vai vienkārši skrēja!

Jo tuvāk nāca atvaļinājuma beigas, jo lielāka panika man iestājās - kā es ar viņiem 2 vispār tikšu ārā?! Ratu jautājums atkrita momentā - mūsu kāpņu telpai nav uzbrauktuves, bet cilāt ratus pēc ķeizara tik drīz nevarēju. Tandēmrati - šaušalīgas cenas un atkal cilāšanas jautājums... Meitu līdz 10 mēnešu vecumam diendienā nēsāju slingā, tāpēc sapratu - lai arī tuvojas ziema, bēbis ārā nests tiks tieši šādi - viņam nav variantu! Baidoties no sinoptiķu prognozētās aukstākās ziemas 100 gadu laikā pasūtīju arī slingotāju vesti.

Par laimi, ziema bija brīnišķīga! Protams, gribējās sniegu, kupenas, sniegavīrus, ragaviņas un visu pārējo, bet es esmu ārkārtīgi pateicīga Laika Vecim par slapjdraņķi un pelēcību - mums vismaz bija silti! Protams, pastaigas izvērtās visvisādas - te mierīgas, te pilnīgi dullas, kad meita rīkoja tračus veikalā neieiešanas un gardumiņa nenopirkšanas dēļ. Pirmajos mēnešos viņai bija raksturīga arī skriešana uz ielas, čīkstēšana, princešu problēmu publiska izrādīšana, taču, par laimi, šis posms ir veiksmīgi garām. 

Tuvojoties pavasarim, veste tika nolikta plauktiņā un paglabāta draugu bērnam. Beidzot apkārtējie sāka pamanīt, ka man taču ir veseli 2 bērni! Arī palaišana veikalā pa priekšu (tajos gan trijatā ieejam ļoti reti) kļuva biežāka.

Nereti lielā māsa tiek iesēdināta arī ratos, taču tas lielākoties brīvdienu prieks - kad visi kopā izdomājam kājām aizdoties līdz centram. Ratos braukt viņai, par laimi, patīk. Šķiet, sapratusi, ka tā ir lieliska privilēģija, nevis ierobežojums.

Ļoti gaidu atgriežamies 20+ grādus - bijām ieraduši pastaigu pārvērst tuvējās smilšu kastes izpētes gājienā. Šāds scenārijs man patīk vislabāk - aizvedu meitu līdz bērnu laukumiņam un varu par viņu aizmirst uz veselu stundu! Tiek rakts, bērts, pētīts, komunicēts ar pārējiem bērniem, un mēs ar puiku, kas lielākoties čuč slingā, varam mierīgi stāvēt blakām. 

Protams, ir bijuši gadījumi, kad meita pēc pastaigas negrib rāpties augšup pa kāpnēm vai vienkārši sagurst, ja riskēju paieties tālāk - protams, esmu nesusi arī viņus abus! 16 + 9 kg nudien ir neslikts nesamais! Tādos brīžos nudien jūtos kā kamielītis, kam uzkrauts viss pasaules smagums, bet, pag - es (mēs) taču to smagumu uztaisīju! Jāstiepj vien mājās! :) 

Mūsu ikdiena kļūst arvien mierīgāka. Tā kā darbdienu pastaigas parasti ilgst vien stundu (ilgāk meita vēl nevar nostaigāt / noskraidīt bez opā paņemšanas), neapgrūtinām sevi ar pamperu rezervēm un visu pārējo. Vienīgi iemetu kabatā glābējmonētiņas (ja nu mums ārā kas atgadās), paņemu mobilo telefonu, uzlieku meitai plecā mugursomu ar ikdienišķo "Rasēnu", lai izvairītos no manis ievilkšanas tuvējā veikalā, un mēs dodamies, kur nu Rasai konkrētajā dienā sagribējies iet: "Kaķus meklējam!", "Maximu vajag!", "Auzu vajag!" (draudzenīti -  kaimiņieni Elzu), "Smilšu kastē spēlēties!" utt.

Ar nepacietību gaidu nākamo vasaru, kad skries viņi abi!