Māmiņas- veidojam saviem mazuļiem pašas 4

Sveikiņi!

Ja jau solu, tad solījumi jāpilda. Stāstu rādu kā darināju rāpošanas laukumu ar paaugstinājumiem mazajai peciņai.

Ideja radās tamdēļ, ka zināju to, ka nevēlos, lai mana meitiņa ātri sāk rāpot un gribēju kautko, kas viņu pieturētu pie zemes ilgāk un būtu viņai aizraujoši un interesanti darboties. Papildus šie manis iesauktie "pontoni" uzlabo meitiņas stabilitāti un rāpjoties pāri mīkstiem objektiem un arī domāšanu, lai atrisinātu šķēršļa pārvarēšanu. Mazajiem tas ir izaicinājums, jo vienubrīd kājiņas jāceļ augstāk, pēctam kājiņas vēl ir gaisā, bet ar rociņām mazā jau ir zemāk- tas viss ir interesanti unizaicinoši un ļoti attīstoši mazajiem censoņiem.

Protams citi teiks tādus tak var nopirkt, jā protams, bet esmu novērojusi, ka mazulīte pati vairāk darbojas ar savām mantiņām ja redz, ka mamma un tētīs arī nesēž uz vietas un ar kautko koncentrēti darbojas, kas nav televizora skatīšanās. Turklāt bērnam ļoti patīk izmantot to ar ko vecāki ir darbojušies.

Tātad lai pagatavotu šādu atrakcijas laukumu nepieciešamie materiāli ir: porolons, audums "pontonu apšūšanai", auduma "ļipučkas", paklājs, izturīgs diegs, auduma līme.

Pirmais no darbiem bija lielo 2m x 1.2m porolonu sagriezt sev nepieciešamajos gabalos. Pontona perimetru izvēlējos attiecīgi tam cik lielu laukumu aizņem bērna atrasšanās četrāpus, kas manas meitas gadījumā bija aptuvēni 30cm viena mala tātad virsma ir 30 x 30cm katram izgrieztajam kvadrātam. Ar flomasteru iezīmēju kontūras un tad ar parastajām šķērēm sagriezu porolonu kvadrātos. Izvēlētā porolona augstums ir 20mm. Izvēlējos "pontonu" kvadrātus veidot 3 dažādos augstumos tātad zemākais ir 20mm, augstākais 80mm un vienu no tiem pat ar slīpumu. Lai pēctam vieglāk būtu strādāt daudzdaļīgos "pontonus" salīmēju ar PVA līmi, lai man viņi nejūk pa detaļām.

Tālāk vajadzēja katram pontonam izveidot piegriezni no auduma visām "pontonu" malām, lai tos varētu apšūt. Šim procesam piegāju vienkāršoti, uzliku "pontonu" malas uz izvēlētā auduma un apgriezu tam riņķī ar lielu rezervi. Šī apšūšanai paredzētā auduma rezerve nepieciešama, jo mans izvēlētais audums ir mammas nelietotie aizskari un tie ir irstoši, bet ja atstāju palielu rezervi tad man nav jāuztraucās, ka pēc apšūšanas audums varētu izirt no spiediena, kas rodas bērnam kāpelējot pāri.  Pectma lai vieglāk apšūt katru piegriezni pie porolona pontoniem piestiprināju ar šūšanai paredzētajām palīg adatām. Un tad tik sāku "skroderēt" daudz un daudz šūt. Godīgi sakot pirksti visai jēli palika, jo protams ikdienā nešuju vispār. Tas ko vēl gribu pieminēt, šuvumam nav jābūt īpaši akurātam vai precīzam ar vienādiem dūrienu attālumiem, galvenais, lai auduma piegriežņi turas kopā, jo bērns nevērtē skaistumu, bet gan jautro procesu, ko var baudīt kad viss gatavs.

Kad visi pontoni bija apšuti ar audumu tālāk tiem bija jāpiestiprina vai jāpiešuj auduma "ļipučkas", tas npieciešams lai pontoni neslīdētu prom bet turētos blakus drošai bērniņa rāpelēšanai. Ņemot vērā, ka pirkstiņi jau bija noguruši no šūšanas ņēmu talkā fantāziju un iesaistīju vīru un prasīju vai vispār eksistē tādā auduma līme, un kā izrādījās- ēksistē. Tas bija liels atvieglojums tālākajam darbam, jo lipeklīšus pa gabaliņiem pielīmēju katrā pontona stūrī un man atkrita katra lipeklīša piešūšana klāt pontoniem.

Otras lipeklīšu puses bija jāpiemontē uz paklāja. Izvēlējos iepirk lētus paklājus JYSK, iegādājos divus sev vēlamā garumā un sašuvu kopā. Lai zinātu, kur uz paklāja pielīmēt lipeklīšus palīgā ņēmu krītiņus, iesmērējot lipeklīšus uz pontoniem un tad noliekot tos uz paklāja, tā es izvietoju vēlamo izvietojumu pontoniem un krītiņš uz paklāja atstāja pēdās, lai es zinātu kur līmēt lipeklīšus. Te nu gan jāsāka, ka līme nespēja būt brīnumlīdzeklis un dēļ paklāja nelīdzenās virsmas ne visi pielipa un daži bija jāpiešuj ar diegu. Tas ko varu ieteikt vēl, ir lipeklīšiem izvēlēties mīkstāko daļu līmēt uz paklāja, jo ja noņem pontonus no paklāja tad paklāju var lietot nebojājot bērnu drēbes, jo tās nepieķersies pie lipekļa asākās daļas.

Šādi mana mazā iekaro savu spēļu laukumu rāpjoties pāri jaunajiem pontoniem. Ja no sākuma viņa nejutās droši un gāja riņķī tad tagat jau droši traušas pāri mīkstajiem pontoniem, lai nokļūtu pie savām matiņām.

Man ir vēlviens darbiņš, ko darinu. Tamborēju otria gaidāmajai meitiņai tādu kā guļam maisu, lai pirmie dzīves mēneši būtu sajūtu līmenī drošāki, jo pēc pirmās meitiņas novēroju, ka tā bija teju vai trauma, ka nu viņa ir tikusi lielajā plašajā pasaulē un šad tad sabijās pati no savām rociņām, tapēc saldākam un mierīgākam miedziņam ceru, ka šāds pašdarināts guļammais mums palīdzēs. Un tas visticamāk būs mans pēdējais darbiņš uz kādu laiku, jo nu jau grūtniecība iegājusi pēdējā trimestrī un jūtu, ka vairs nav tik daudz jaudas, lai aktīvi darinātu apjomīgas lietas saviem mazajiem. Jāpievēršas mazuītes sagaidīšanai un jākoncentrējas uz to, bet ceru, ka vēl izdosies ieblogot par guļammaisu. ;)