Māmiņas atzīšanās: Mums jau riebjas, ka bērns čurā gultā vairākus gadus

Māmiņu Klubs šajās brīvdienās e-pastā ir saņēmis kādu vēstuli, atsaucoties uz aicinājumu blogot www.bernuenureze.lv, daloties pieredzē un iedrošinot citus vecākus ar saviem pozitīvajiem pieredzes stāstiem. Tiesa, šis ir jau citāds stāsts, jo patiesībā - vecāki ir izmisuši. Kamēr māmiņai mūsu speciālisti gatavo atbildi, ceram uz jūsu sapratni un pieredzi.

Māmiņa raksta:

Labvakar!

Mūsu bērnam pēc dažiem mēnešiem būs jau 9 gadi, un ap 5 gadu vecumu viņš sāka pastiprināti čurāt gultā. Jāsaka laikam tā, kā ir. Viņš nav mans bioloģiskais bērns, bet audzinu viņu kā savu, un pirms sagājām kopā ar viņa tēti, bērns bija piedzīvojis dažādas pārmaiņas dzīvē, kas noteikti arī varēja viņu visādā ziņā ietekmēt.

Nav tā, ka sēžam rokas klēpī salikuši vairāku gadu garumā un gaidam, kad viss pāries pats no sevis. Pirmais ģimenes ārsts tieši to arī ieteica, un tikai pēc uzstājīgiem jautājumiem par to, kad reiz tas viss varētu beigties, sešu gadu vecumā puika tika vests pirmo reizi pie neirologa, kas, saprotams, pateica - ar bērnu viss ir kārtībā, lai padzer zālītes..

Zāles dzēra, bet efektivitātes - nekādas. Pagāja zināms laiks, un mūsu izmisums tikai auga augumā. Ģimenes ārsts ir nomainīts, un šis, atšķirībā no pirmā, ieteica - "darīt visu iespējamo". Izmēģinājām - uzlīmīšu kalendāru, kam vajadzētu bērnu vismaz psiholoģiski motivēt. Izmēģinājām šķidruma patēriņa samazināšanu vakaros, līdz vairāku mēnešu garumā bērns jau automātiski pēc sešiem vispār nedzēra. Nomainītas ir dažādas autiņbiksītes - gan speciālās, gan "bēbīšu". Runāts ir arī ar psihologu. Bijām atkārtoti pie neirologa, arī pie urologa (kurš arī pateica, ka viss ir kārtībā, ka vienkārši ir tādi bērni..). Bijām uz urofluometriju (podiņš), kur beidzot parādīja, ka bērnam kaut kas tomēr, iespējams, nav ar urīnceļiem (bet līdz 5 gadiem viss taču bija labi..?). Izrakstīja, jāsaka, pat ļoti dārgas zāles.

Un neticamais, bija pirmie rezultāti. Ja ikdienā no 7 dienām nedēļā bērns pieslapināja gultu 6 naktis, tad beidzot šādu nakšu skaits samazinājās, pierakstīju atkal katru veiksmi. Bet, kā jau kabinetā ārste brīdināja, ja pēkšņi atkal sāk čurāt naktīs gultā, zāļu (Minrin)  deva jāpalielina. Diemžēl, nācās to darīt, un atkal - veiksme atgriezās. Tiesa - uz īsu brīdi. Ārstes ieteikums - ja reiz tā, zāles jāpārtrauc lietot.

Modināt naktī ir mēģināts uz čurāšanu - bez efekta. Pēc tam mums ieteica to nedarīt, bet pieredze rādīja - ap septiņiem rītā viņš kārtīgi piečurā gultu.. Nekāds reflekss viņam neizveidojas, viņš nejūt neko, un turpina mierīgi gulēt.

Jautājām ģimenes ārstei, ko darīt vēl. Mēs esot visu izmēģinājuši, starp citu, kad jautāju psihologam par kādiem ne mutiskiem ieteikumiem, mums ieteica likt bērnam pašam katru reizi gultu novākt, visu aiznest uz veļas mašīnu, lai viņš saprot, ka tā tomēr ir VIŅA PROBLĒMA, nevis mammas vai tēta.

Bet, ja godīgi, tad sāk likties, ka tieši tas arī ir bērna klupšanas akmens: viņam ir vienalga, ka viņš čurā gultā, viņu tas netraucē. Mēs viņu modinām, un viņš pat sadusmojas, ja viņam liek iet mazgāties, novākt gultu, kad gulta novākta, viņš pa māju mierīgi var vēl staigāt piečurātās autiņbiksēs, līdz tas netiek aizrādīts vairākkārtīgi. Viņu tas netraucē. Kad pie mums kāds ciemojas, viņā nav kauna izjūtas par to, ka viņš čurā gultā. Ir dzirdēts, ka daudzi bērni par to kautrējas, slēpj savas plēves, ko uz nakti klāj uz gultas, tāpat arī autiņbiksītes, un, ja vēl kāds ko aizrāda, bērns var pat ļoti ņemt pie sirds. Mūsu gadījumā tā nav. Mēs esam mēģinājuši gan mierīgi izrunāties, gan ne tik mierīgi.

Bet pašlaik esam nonākuši punktā, kad no rīta pamostamies, un redzam - atkal slapja gulta, un ir, patiesībā, dusmas, jo kur gan karināt katru dienu, tāpat arī autiņbikses pieaugušiem bērniem neviens nedala par velti nedz veikalos, nedz aptiekās. Ir pilnīgi jau riebums, un dusmas uz bērnu, jo šķiet - viņš pats pat nepanāk mums ne solīti pretī, lai gan tieši mums kopā būtu jāpanāk vismaz kaut kāds pozitīvs rezultāts.

Paldies, ka uzklausījāt, ceru, ka saņemšu atbildi!

Māmiņa