Mainīties un augt kopā ar bērnu. Iepazīšanās

Labdien!
Jaunais gads man atnesis vēlmi rakstīt, pieteicos būt par vienu no MK jaunajām blogotājām, cerot, ka būs kāda māmiņa, kurai manis rakstītais noderēs, iedvesmos vai liks pasmaidīt.  
Neesmu paraugmamma, arī par bērniem zinu gaužām maz, jo Klinta  ir mana pirmā meitiņa, neesmu liela uzņēmuma direktore vai karjeriste, bet esmu 29 gadus jauna pasaulē laimīgākā mamma, kurai meitiņa  ir iemācījusi mainīties, strikti nepieturoties pie plānotā un priecājoties par katru mazo uzvaru. Arī Klinta nav tas bērniņš, kurš atbilst ārstu tabulām vai vecvecāku pārliecībai par  to, ka gada vecumā ir jāiet un jārunā, viņa ir gadu un 3 mēnešus jauns pasaulē mīļākais un labestīgākais bērns. Klinta vēl nerunā, nestāv bez pieturēšanās un neiet, taču viņa ir īsta  cīnītāja, kura JAU rāpo, saka "va" un tic labajam cilvēkos, labprāt  rāpjoties klēpī pat ārstei, kura reiz  mums teica, ka "būs jāpriecājas, ja Klinta rokas un kājas varēs  kustināt".
Es vēlos rakstīt par to, kā Klinta  ir mainījusi mani pašu, iemācījusi  uzdrīkstēties un ļaut uzsākt darīt to, ko vienmēr esmu vēlējusies, gribu lielīties ar mūsu abu mazajām uzvarām, Klintas pirmajiem solīšiem un vārdiņiem, cīņu ar vecmammu apmātību ar "bērnu obligāto sūtīšanu dārziņā"  un diagnozēm, kuras visas uzveiks vecāku mīlestība un Klintas  spēks:)
Paldies katrai topošajai vai esošajai māmiņai, kas lasīs manis rakstīto! Un paldies MK par to, ka ļauj man uzdrīkstēties  rakstīt!
Tagad gan mūkam baudīt ziemas priekus!   Lai Jums visām izcila šī diena!