Mācīties caur rotaļām Dabas muzejā

Izpētījušas Rīgā esošo muzeju sarakstu, ar Klintu lēmām par labu Dabas muzejam. Zvanījām omei, lai nāk līdzi ar diviem pie viņas ciemos atbraukušajiem mazbērniem (3 un 11 g.v.), taču pretī dabūjām izbrīnu par mūsu plāniem, jo bērniem taču nepatīk muzeji, tur ir garlaicīgi un nav ko darīt. 

Labi, ja negrib, tad droši var sēdēt mājās, sūdzoties par to, ka bērni pie planšetēm vien pielipuši, mēs ar Klintu iesim, labi pavadot laiku, rotaļājoties un mācoties!

Sākām ar Dabas muzeja interneta vietnes izpēti www.dabasmuzejs.gov.lv , ko iesaku apskatīties arī citiem, jo tur ir visai daudz nodarbību ģimenei. 

Laikus izdrukājām darba lapas , lai varam cītīgi padarboties uz vietas muzejā. Izpētījām, ka ceturtdienās, laika posmā no 17:00-19:00 par ieeju muzejā nav jāmaksā, kas noteikti ir liela priekšrocība ģimenēm ar vairākiem bērniem, kur reizēm izklaidei paredzētajās biļetēs "aiziet" ļoti lielas summas. Arī man ar 1 bērnu ir patīkami, ja nemaksājot kaut ko kopā varam darīt ne tikai ārā, bet arī iekštelpās, ja nu ārā vasara nolēmusi atklāt dušas (lietus) sezonu.

Es ticu, ka Klintas vecumā (īsi pirms 2 g.v. sasniegšanas) mācīšanās iet roku rokā ar rotaļāšanos, tāpēc apzinos, ka vāciņa uzlikšana atbilstošajai burciņai ir ne mazāk svarīga par īstā objekta atrašanu, tas viss manam bērnam ir vajadzīgs, lai arī pieaugušā acīm izskatās elementārs.

2 stundas paskrēja ļoti ātri, mēs daudz ko iemācījāmies un uzzinājām, ar nepacietību gaidot nākošo reizi, kad varēsim darīt ko jaunu, tāpēc iesaku arī katrai māmiņai, kas lasa šo blogu, noteikti nebaidīties no tā, ka bērnam muzejā nepatiks, jo šeit nodarbi sev atradīs gan pavisam mazs, gan pieaudzis! 

Kā mēs rotaļājāmies dabas muzejā?

• Klintai bija jāatrod izdrukātajās darba lapās esošie dzīvnieki. Viņa bija sajūsmā par šiem meklējumiem! (attēlus droši var ņemt arī no žurnāliem, grāmatām, vai izvēlēties saukt tikai dzīvnieku nosaukumus).
• Meitai bija jāparāda dzīvnieku ķermeņa daļas (spārni, kājas, ūsas, knābis - gan uz dzīvnieka, gan sevis, piemēram, Klintai lūdzu parādīt, kur putniņam ir knābis, bet viņa ar pirkstiņu rāda uz ssavu deguntiņu). 
• Spēlēt "Kas pirmais atrod dzīvnieku", nedaudz padodoties, lai meitai tomēr tiek prieciņš no uzvarām. Viņa bieži kļūdās, piemēram, pumu noturot par lauvu, taču šajā brīdī es labprāt paskaidroju meitai atšķirības, pastāstu to, ko par pumām zinu vai esmu tikko uz vietas izlasījusi, un mēs abas esam ko jaunu iemācījušās. Klintai tā ir spēle, bet jau pēc brīža viņai ir gan jauns vārdiņš, ko zināt un atpazīt, kuru viņa mājās esošajās grāmatās varbūt tik drīz arī neatrastu. Beidzot tiikām arī skaidrībā ar vārnām, kraukļiem un kovārņiem, jo bijām pieradušas visus "melnos putnus" pagalmā dēvēt par vārnām.
• Mācīties, kur esam mēs un dzīvnieki pasaulē, jautri spaidot podziņas un meklējot, kur pasaules kartē pēkšņi ir iemirdzējies punktiņš. Bērns ar prieku spiež pogu, meklē gaismiņu un klausās mammas teiktajā.
• Mēs uzzinājām, ka putniem ir atšķirīgas spalvas, izpētījām, kur tās atrodas, saliekot atbilstošo formu īstajā caurumiņā. Re, sanāca gan sašķirot dažādas formas koka klucīšus, gan uzzināt, ka spalvas mēdz atšķirties atkarībā no novietojuma.
• 
• Spēlējām "Ir/nav kukainis", nostājoties pie sienas, kur bija parādīti gan kukaiņi, gan ne-kukaiņi. Un tad es, piemēram, jautāju, vai taurenītis ir kukainis, viņa meklēja, kur redz taureni, bet es rādīju, ka taurenītis ir augšā, tas ir kukainis, bet ērce ir lejā un nav. Neko sarežģītu ar tik mazu bērnu kopā nedarījām, bet man galvenais ir nepārspīlēt un ļaut Klintai izbaudīt rotaļāšanos.
• Dzīvnieki un pēdas. Parādīju Klintai, ka dzīvniekiem mēs atšķirties pēdu nospiedumi, pie reizes cenšoties attēlot arī to, kā tad dzīvnieciņi iet. Mēs abas lepni parādījām cibric, cibric, kā arī lāča dip dap.
• Pie daudzajiem putniem atkārtojām "mazs/liels/mazāks/lielāks". Meitai bija jāparāda liels putns, mazs no manis piedāvātajiem. Gāja grūti, taču šodien meita viena pati salika piramīdu ideāli, ne reizi nekļūdoties.
• Fluorescentie minerāli un luminiscence mums noderēja, lai rotaļu veidā mācītos krāsas, jo tā ir krietni jautrāk nekā bakstīt ar pirkstu kartiņās vai grāmatās, vai ne?
• Ļāvu meitai arī pašai padzīvoties ar pirkstiņiem pa skārienekrāniem, kur ieraudzītos zvēriņus bija jāparāda muzejā. Mēs ar lielu aizrautību meklējām dinozaurus un pat centāmies kāpt kādam no tiem virsū (bildes sanāca gaužām miglainas, bet grīda dinozauru stāvā patiks katram mazajam pētniekam).

Rubrika par bērnu rotaļāšanos - Huggies® Rotaļu zeme"