Mācāmies iet uz podiņa

06. Aug 2014, 00:00

Katra māmiņa vēlas pieradināt bērnu pie podiņa lietošanas un cenšas to izdarīt pēc iespējas ātrāk. To, protams, var, bet tikai tādā gadījumā, ja bērniņš ir tam psiholoģiski un fizioloģiski gatavs.

Kad sākt?

Pirms sāc pieradināt bērniņu pie podiņa lietošanas, būtu jāaizdomājas par to, ko tad sevī ietver tualetes lietošanas iemaņas. Bērnam jāvar:
• atpazīt spiediena sajūtu, nepieciešamību nokārtoties pa lielam un pa mazam;
• jāredz saistība starp šīm sajūtām un to, kas notiek viņa organismā;
• jāiemācās reaģēt uz šiem signāliem noteiktā veidā: jāiet uz podiņu, jānovelk biksītes, jāapsēžas uz podiņa, un galvenais - nenokavēt to visu izdarīt.

Pati lielākā kļūda, ko vecāki var izdarīt podiņmācībā - sākt pārāk agri. Jums nav jārēķinās ar to, ka bērns tiks galā ar šo procesu, par kuru viņš vēl neko īsti nenojauš. Sākotnējie nokārtošanās procesi bērnā ir kā beznosacījuma reflekss. Tas nozīmē, ka bērns var nejust to tuvošanās brīdi, un attiecīgi, viņš nespēj kontrolēt to. Šajā periodā, kas ir aptuveni līdz dzīves pirmā gada beigām, podiņmācība ir praktiski neefektīva.

Tiesa, ļoti pacietīgi un aktīvi vecāki var sasniegt pirmos rezultātus arī 10, 9, 8 un pat bērniņa 7 mēnešu vecumā, kad bērniņš var nokārtoties, iztukšot urīnpūsli teju pēc komandas "cisu-cisu". Daudzkārtēja komandu atkārtošana ir iespēja radīt nosacījuma refleksu. Bet tā ir saistība starp pašu vecāku radīto skaņu un urīnpūšļa iztukšošanu, bet tam, kas kalpo kā īstais podiņmācības procesu motīvs, ir jābūt fizioloģiskajam procesam - pilnam urīnpūslim, nevis skaņas efektam.

Tajā periodā, kas tiek saukts par viengadnieku krīzi (10-13 mēn.) bērns tiecas pēc lielas patstāvības un var pretoties aizliegumiem, pieaugušo prasībām, tāpēc šajā periodā daudzi mazuļi var atteikties sēsties uz podiņa, pat, ja bijuši jau pieradināti pie šī procesa. Pieradināšana pie podiņa ir veiksmīgāka, nesāpīgāka un vienkāršāka, ja bērna fizioloģiskais attīstības līmenis ir pietiekoši agrs. Tāpēc - jo agrāk uzsāksiet, jo vairāk spēka tas prasīs no jums.

Lai cik spīdošus panākumus jūs nebaudītu šobrīd, atcerieties: līdz pusotra gada vecuma šie panākumi ir īslaicīgi un avāriju epizodes - biežas. Ir pierādīts, ka nervi un muskuļi, kas vada nokārtošanās procesus ir pietiekoši attīstīti vien ap 18-24 mēnešu vecumu, kad bērns patiešām apzinās, ko jūt, apzinās savas vajadzības nokārtoties.

Kad urīnpūslis ir pilns, sajūta, ka vajag nokārtoties pa mazam bērnu piemeklē negaidīti ātri, un šī sajūta ir spēcīga, to ir grūti kontrolēt un atšķirībā no aicinājuma nokārtoties pa lielam, kad bērnam ir vēl laiks līdz pašam nokārtošanās brīdim, jāprot reaģēt ļoti ātri.

Refleksu izveidošanās laiks ir atšķirīgs, vecumā ap 1-2 gadiem bērnam veidojas nosacījuma refleksi, kas stimulē aktivācijas procesus. Šajā laikā vecāku pamatuzdevums ir palīdzēt bērnam nostiprināt šos refleksus. Bet cituācija, kad bērnam līdz 3 gadu vecumam "nekas neizdodas" arī nav nekāds retums.

Kādā vecumā ieteicams bērnu pieradināt pie podiņa?

Te jāņem vērā speciālistu noteiktās fizioloģiskās normas:

- dabīgā pāreja pie kontroles pār izdalījumiem sākas pēc gada vecuma un tā aktīvi nobriest otrā dzīves gada laikā;

- vidējais vecums, kad izstrādājas daudzmaz noturīgas tualetes lietošanas iemaņas, svārstās no 22 līdz 30 mēnešiem;

- spēcīgi nosacījuma refleksi izveidojas līdz trīs gadu vecumam.

Attiecīgi, intervāls, kurā bērnu iespējams pieradināt pie podiņa lietošanas, svārstās no 1 līdz 3 gadu vecumam.

Podiņmācības procesā, jāorientējas ne tikai uz bērna vecumu, bet arī uz viņa prasmēm, iemaņām un uzvedību. Izrādiet pacietību un gaidiet noteiktu gatavības pazīmju parādīšanos, kas liecinātu par to, ka bērniņš gan psiholoģiski, gan fizioloģiski ir gatavs podiņa lietošanai. Pie šādām pazīmēm var pieskaitīt:

daudzmaz stabils defekācijas režīms;
spēja vairāk kā pusotru - divas stundas palikt sausam;
zināšanas par ķermeņa daļu nosaukumiem, prasme nosaukt, atpazīt apģērba gabalus;
spēja izprast vienkāršus lūgumus, norādījumus un vārdus "pačurāt", "pakakāt";
prasme demonstrēt nepatiku pret slapjām autiņbiksītēm;
centieni, prasmes pašam noģērbties, novilkt slapjās autiņbiksītes, un paziņot vecākiem par to, ka tās slapjas;
vēlme atdarināt vecāko brāļu, māsu, vecāku darbības tualetē, vēlme sēdēt uz podiņa;
interese par paša ķermeņa uzbūvi;
spēja jebkurā veidā - ar vārdiem, konkrētām skaņām, žestiem paziņot vecākiem par savām vajadzībām (gribu ēst, gulēt utt.);
vēlme apskatīt, iespējams pat aptaustīt savus "izstrādājumus" podiņā;
spēja un vēlme demonstrēt to, ka nevēlas vilkt autiņbiksītes.

Ar ko sākt?

Un tātad, esat nolēmuši, ka bērniņš ir gatavs podiņmācībai. Izvēlējušies podiņu esat, un nu tā kā būtu jāsāk! Velkam autiņbiksītes mazulim nost, jo tās zināmā mērā slēpj acīmredzamo un kaut kādā mērā pavelk garumā podiņmācību. Mazulim jāprot:

- pētīt savu ķermeni un izprast ķermeņa daļas, lai viņš zinātu, kam vajadzīgs dibens, kam dzimumorgāni;

- sasaistīt signālus ar darbībām, kas pēc šiem signāliem seko. Bērnam ne vienu vien reizi jāredz, kā notiek pats nokārtošanās process;

- plikam bērniņām nebūs nekas jānovelk, lai viņš apsēstos uz podiņa. Apmācības periodā labāk atvadīties no paklājiem istabā un mīkstās mēbeles apklāt kaut vai ar vienreizlietojamiem paladziņiem, kas noslēpti zem sedziņām

Atvadīties no autiņbiksītēm uzreiz un pavisam nevajadzētu. Tās vēl noderēs braucieniem ārpus mājas, uz nakti, dodoties pastaigā vēsākās dienās, un sākumā arī diendusā.

Pavērojiet, cik bieži mazulis nokārtojas. Parasti lielās un mazās darīšanas notiek vienos un tajos pašos laikos.

Bērnam kā piemērs varat noderēt jūs. Ļaujiet viņam ielūkoties tualetē, kad tur esat jūs. Pavērojiet bērnu. Pamanīsiet, ka pirms nokārtošanās viņš izrāda neapmierinātību - kļūst kaprīzāks, pieklust, pārtrauc savas darbības, vairāk koncentrējas, varbūt slēpjas aiz dīvāna, sasprindzinās, saķer savus dzimumorgānus vai bikses, sakrusto kājas. Tas viss var liecināt par to, ka bērns ir pietiekoši liels un saprot, kas notiek viņa organismā, un šādos brīžos ir vērts piedāvāt bērnam pasēdēt uz podiņa.

Ja pieredze ir izdevusies un esat paguvuši bērnam pasniegt podiņu (un ideāli, ja viņš pats ir līdz tam ticis), noteikti paslavējiet viņu. Bet nepārspīlējiet ar vētrainām ovācijām, un nevajag bērnu arī apbalvot par to, ka viņš paguvis nokļūt līdz podiņam. Tas var izraisīt faktu, ka bērns sēžas uz podiņa tikai tāpēc, ka vēlas iepriecināt mammu, vai arī viņš to darīs, lai mamma nerātos. Var notikt arī pretējais - ar savām ovācijām varat panākt, ka bērns atsakās no podiņa lietošanas, ļaujot jums saprast, ka viņš ir pats sev saimnieks.

Ko darīt, ja bērns līdz podiņam nepagūst?

Bērns var paziņot par savu vēlmni nokārtoties, bet var nepagūt tikt līdz podiņam, jo viņš vēl nespēj paciesties, saturēt savus izdalījumus. Tāpat avārijas bieži var gadīties, ja bērns ir tik ļoti aizrāvies ar savām rotaļām, ka nejūt piepildāmies urīnpūsli. Tādā gadījumā nerājiet bērnu, vienkārši aiciniet viņu būt uzmanīgākam citreiz.

- Katru reizi pēc avārijas mīļi atgādiniet bērnam par podiņa esamību. Paskaidrojiet, kas noticis: "Mīļais, tu piečurāji biksītes, redzi, kādas tās slapjas. Citreiz labāk ej un pačurā podiņā!"

- Nespiediet bērnu apsēsties uz podiņa un necentieties viņu tur noturēt, lai viņam neizstrādājas riebums pret šo priekšmetu un pašu procesu.

- Esiet mierīga un pacietīga, jo bērns vēl tikai apgūst jaunas iemaņas. Biežāk atgādiniet bērnam, kamēr viņš rotaļājas, lai viņš neaizmirst par podiņu.
- Piedāvājiet uz podiņa apsēsties, kad procesa ticamība ir maksimāla - pēc diendusas, pēc ēšanas, kad pēc bērna uzvedības ir skaidrs, ka varētu būt šāda vajadzība. Ja bērns ir paēdis un padzēries, tad čurāšana var būt biežāka, tāpat čurāt biežāk var gribēties vēsākās telpās.
- Ņemiet vērā arī šo: lai aizietu uz tualeti, ir jāatslābinās. Stresa situācijā, svešos apstākļos, kur klāt ir citi cilvēki, bērns nevar pietiekoši labi atslābināties.

Ko darīt, ja neizdodas?

Ir viena svarīga lieta: ja neizdodas - NOGAIDIET! Centieni pieradināt bērnu pie podiņa var izrādīties neveiksmīgi, ja podiņmācība sākusies pāragri, vai arī tā sākusies kādā nelbvēlīgā periodā, vai arī - vecākiem pašiem procesu uzsākot nav labs noskaņojums.

Atsakieties uz laiku no savām iecerēm un centieties citreiz izvēlēties labāku brīdi, atgriežoties pie ierastajām autiņbiksītēm, netraumējiet savu un bērna psihi. Jebkuras jūsu darbības ir kontrolējamas, jūs nedrīkstat izdarīt uz bērnu spiedienu.

Nedemonstrējiet riebumu pret to, ko bērns atstājis podiņā. Jūsu neapdomīgā uzvedība var nostiprināt bērnā apziņa, ka viņš dara kaut ko nepareizu, sliktu. Tā darīt nevajadzētu nekādā gadījumā.

Kā ātrāk tikt pie rezultātiem?

Vērsiet uzmanību ne tikai uz pašu podiņu, bet arī uz darbībām, kas saistās ar podiņmācību un atvadīšanos no autiņbiksītēm: parādiet un pastāstiet, kā uz podiņa sēžas, kā vispār noģērbjas, kā pēc tam apģērbjas, kā un kur izlej visu, kas nonāk podiņā, kā podiņu izmazgā un noliek vietā. Padariet to par interesantu spēli.

Podiņam jābūt bērnam redzamā un aizsniedzamā vietā, tātad - kaut kur uz grīdas istabā, kurā bērns pavada lielāko dienas daļu.

Centieties pēc iespējas ātrāk nomainīt slapjās drēbes, lai pieradinātu bērnu pie tīrības un kārtības. Kad viņš būs lielāks, spēs uztvert jūsu paskaidrojumus, un jutīs pats, ka sausas drēbes ir patīkamas. Bērns, kas pieradis pie tīrības un sausuma krietni ātrāk iemācās prasīties uz podiņa.

Katram bērnam ir nepieciešams atšķirīgs laika posms podiņmācības apguvei. Jo vecāks bērniņš ir, jo vairāk viņš var gribēt staigāt pliku dibenu, un attiecīgi - īsāks var būt arī podiņmācības process.

Lielai daļai bērnu pirmajos 3-6 mēnešos, pēc tam, kad podiņmācība apgūta, var gadīties "avārijas". Ja tās kļūst regulāras, tad jāvēršas pie ārsta, lai tiktu skaidrībā par to, vai visam nav kāds medicīnisks iemesls, piemēram, urīnizvadkanālu iekaisums.

Kopumā - neskrieniet notikumiem pa priekšu, negaidiet ātrus rezultātus! Veiksme ir atkarīga no pacietības, mammas spējas būt taktiskai un labai novērotājai. Pakāpeniski panāksiet to, ka bērns pats paziņos par savām vajadzībām, sauks jūs vai arī pats dosies pie podiņa, lai nokārtotos.

Un ko darīt ar naktīm?

Naktīs bērnu nav ieteicams modināt, tas var izraisīt tikai miega traucējumus. Tāpēc sākumā, pēc tam, kad bērns iemācījies lietot podiņu pa dienu, uz nakti tomēr vajadzētu vilkt autiņbiksītes. Tiek uzskatīts, ka vismaz pēc 2 nedēļām, kad bērns ir pilnībā apguvis podiņmācību, viņš var mosties arī naktī, ja izjūt vajadžibu nokārtoties. Ja viņš pamostas pats, viss kārtībā - lai nokārtojas un guļ tālāk.

Māmiņu Klubs