Ļaut mazajām rociņām vaļu

Nereti, lasot par citu mammu bailēm no mazo cilvēciņu radītas netīrības un bardaka, priecīga nopūšos, jo – nē, tas nav par mani!

Laikam tas nāk no manis pašas bērnības. Mamma ne vien bieži iesaistījās mūsu rotaļās, bet arī deva mums ar māsu pilnīgu darbošanās brīvību. Jā, trakākais bardaks bija gan, to atceros labi. Bet atceros arī to, ka tas ļoti lielā mērā veidoja manu laimīgo bērnību.

Mēs ar māsu varējām darboties ar krāsām, plastilīnu, diegiem un adatām, šujot lellēm drēbes. Graizīt ar šķērēm vecos žurnālus un avīzes, palīdzēt gatavot ēst, ķēpāties ar pēdējiem rauga mīklas pārpalikumiem svētku dienās, lai izveidotu to, ko pašas vēlamies. Varējām stiept mājās no lauka visu, ko tur atradām, spainīšos krāt lietus ūdeni un glabāt verandā, kur noteikti viss pludoja. Atceros, kā savulaik zem mammas gultas bijām izveidojušas pagrabu lellēm – tikai tad, kad visi tur noglabātie dārzeņi sāka pūt un bojāties, mamma lika tos izmest.

Par šo viņas pacietību esmu no sirds pateicīga, iespējams, tieši tādēļ radošuma un izdomas man nekad nav trūcis. Turklāt mums tika iemācīts vēl kas ļoti svarīgs – savākt pēc sevis. Jo lielāku nekārtību izveidojām, jo lielāks darbs vēlāk bija jāiegulda, lai to visu sakārtotu. Bet mēs nekurnējām, darījām visu caur rotaļām un sarunām. Tas likās tik dabiski.

Dabiska likās arī palīdzēšana mammai. Bija lopiņi, dārzi, darba nekad netrūka. Jau maziņām mums tika iedalīti savi niecīgie pienākumi, kuri auga kopā ar mums. Šī darbošanās mūsos ieauga tik ļoti, ka daudz darījām pat neviena nemudinātas – cēlāmies vēl pirms mammas, lai apdarītu viņas darbiņus, ļaujot atpūsties no rīta. Tas bija mūsu pārsteigums kopā ar lielu kafijas krūzi un brokastīm.

Vēlos savai meitai dāvāt līdzīgu bērnību. Lai Dievs dod, ka man tas izdotos! Lai gan pagaidām Ieva vēl ir maziņa, es viņu cenšos maksimāli iesaistīt visā, ko daru. Liekas, ka tieši šis ir tas laiks, kad ielikt tos stabilos pamatus visam, ko gribēšu būvēt tālāk.

Nekad neesmu viņu likusi sētiņās (lai gan bija pāris reizes, kad tas tiešām būtu noderējis), arī gultiņā “spundēta” ir pavisam reti. Melotu, ja teiktu, ka nav bijuši tādi mirkļi, kad gribētos pateikt;” Savāciet kāds viņu!”, jo nav iespējams izdarīt pilnīgi neko. Bet es arī uzskatu, ka tā ir mana problēma, ja bērns traucē – mana nesavāktība un nepacietība.

Tad es sev atgādinu, ka bērna vēlme izzināt un iepazīt ir tikpat dabiska, kā elpošana. Un mans instinkts stāstīt, rādīt un mācīt nav mazāk dabisks.

Protams, ir reizes, kad meitiņu atstāju pie tēta, ja nodarbojos ar ko “sevišķi interesantu”, tāpat arī cenšos izmantot laiku, ko viņa pavada bērnudārzā vai guļot ciešā miegā. Citreiz vienkārši vajag to brītiņu, kad varu darboties savā tempā un netraucēti.

Bet pārējā laikā mēs teju visu darām kopā. Pat tad, ja krāsojot Lieldienu olas, divas tiek saplēstas jau procesa sākumā, slaukot putekļus, Ieviņa ar netīro lupatu noslauka arī televizora ekrānu, visus manis savāktos gružus viņa ar mazo slotiņu atkal izsvaida pa virtuvi, un netīrās drēbes aiznes nevis uz vannas istabu, bet miskasti.

Jo tieši šādi pagaidām notiek tā galvenā mācīšanās lielajai dzīvei. :)

P. S. Visi foto no personiskā arhīva.