Laiks- mīlestības valoda,ko tiešām visvairāk praktizējam.

Kopā būšana man ir svarīga ,jau kopš bērnības atceros,ka man patika ar vecākiem spēlēt galda spēles, doties kaut kur kopā. Vienkārši pasēdēt ,iedzert tēju un parunāties.

Arī savā ģimēnē mēģinam piekopt  šīs tradīcijas.

Ikdienā tas sanāk mazāk,tomēr cenšamies kaut pāris stundas pavadīt un veltīt nedalītu uzmanību-laiku bērniem. Paspēlējam spēles, izejam pastaigāties, pašūpoties, palasam grāmatu, pārrunājam kā gājis skolā, dārziņā.

Kad bērni vēl bija zīdaiņa vecumā. Tad laiks ko veltījām viņiem bija vairāk.Biju kopā ar viņiem 24h, nēsāju klēpī, dziedāju dziesmiņas, spēlējāmies uz paklāja, likām klučus. Paaugoties viņi pavada laiku dārziņā un mēs darbā ,līdz ar to laiks kopā kļūst mazāk.Tomēr tas nenozīmē,ka laiks ko pavadam kopā nav kvalitatīvs.

Jāatzīst,ka paši sev šo laiku tik bieži neveltam ikdienā, bet cenšamies. Vismaz reizi nedēļā kopīgi pasēdēt un papļāpāt, tikai divatā.

Tomēr kā ģimenei, man vienmēr gribas būt kopā arī ar bērniem.Un izbraucieni zaļumos, došanās ekskurijās , pavadot laiku svaigā gaisā skrituļojot, braucot ar riteni ,tas viss manuprāt ļoti mūs satuvina un dod tādu īpašu sajūtu. Īpaši to varam darīt vasarās,kad laiks ir brīvāks un laikapstākļi siltāki. Bet arī ziemā,braucam slēpot, slidot, pikoties, vai vienkārši veļam sniegavīru. Bērni jūt to ,ka mēs šajos mirkļos esam tikai viņiem. Nav ne tv ,ne datora ,ne citu lietu ,kas novērstu mūsu uzmanību. Esam tikai mēs un viņi.

Tas kas mums vēl jāpilnveido vai jāmācās ir atrast laiku ko pavadīt vienam ar otru- kā vīram un sievai. Tas ir daudz sarežģītāk,ja apkārt ir bērni. Tomēr kaut pusgadā reiz, mums izdodas izrauties,arī tas dod enerģiju kādam laikam atkal būt formā ,lai spētu iztikt aŗi ar 15-20 min .ikvakara sarunās tv reklāmu paužu laikā,kad bērni jau aizmiguši un paši jau gandrīz guļam.