Labroce vai kreile?

Gatavojoties dārziņa gaitu uzsākšanai, šodien Fejiņa devās ciemos pie neiroloģes. Lai parādītu, ko ilgākā laika periodā apguvusi, kā iemācījusies staigāt, runāt, kādas jaunas prasmes apguvusi.

Kopš meitiņas piedzimšanas šī ir jau ceturtā reize, kad dodamies pie neiroloģes un, kamēr apkārtējie, vismaz iesākumā, šausminājās, ka mūsu bērns neattīstās tā, kā, viņuprāt, vajadzētu, ka viņam ir problēmas un piemeklēja dažādas slimības, mūsu lieliskā ārste vienmēr iedvesa pilnīgu mieru. Viņasprāt, Fejiņa ir lielisks mazulis, kurš attīstās atbilstoši savam vecumam un, piemēram, tagad, par spīti daudzajiem snobiem, kuri agrāk smīkņāja, ka mūsu bērns ir lēnīgs un slinks, ar savu vārdu krājumu ir priekšā daudziem citiem saviem vienaudžiem.

Pēc dakteres teiktā, viņai nav ne mazākā iemesla piesieties Fejiņai. Kamēr bijām ārstes kabinetā, meita gan paguva izspēlēties ar tur esošajām rotaļlietām, gan nodemonstrēt savas rāpošanas, staigāšanas uz celīšiem un, protams, arī staigāšanas ar kājiņām prasmes. Protams, arī parunāties. Gan pati dzirdot, gan arī pēc maniem nostāstiem par Fejiņas vārdu krājumu, ārste vaicāja, vai arī viņas brālis bijis tik liels runātājs. Un jāatzīst, ka bija gan.  Neiroloģe no savas pieredzes piemetināja, ka tur liels nopelns jāuzņemās mūzikai, kuru klausāmies daudz un dikti, dziesmu dziedāšanai, grāmatu lasīšanai un arī sarunām ar bērniem. Tāpat arī liela nozīme esot tam, ka bērna mute nav aizbāzta ar knupi. Valodiņa var vieglāk raisīties, jo netraucē nekāds korķis.

Starp citu, sarunas laikā ar neiroloģi atklājās kas interesants. To biju piefiksējusi jau ikdienā, bet daktere, pat bez manas vaicāšanas secināja – Fejiņa, iespējams, būs kreile. Un patiesi – ja pavēro Fejiņu, var redzēt, ka pie galda karoti viņa tur tikai kreisajā rokā (tāpēc brālis regulāri mazajai māsai aizrāda: “Sīkā, tu nepareizi turi karoti!”), tāpat arī citas ēdamlietas tur kreisajā rokā. Kā teica ārste, sen aiz muguras tie laiki, kad bija pareizi turēt karoti vai pildspalvu tikai labajā rokā. Kādreiz cilvēki tika mocīti, cenšoties kreiļus pārmācīt par labročiem piespiedu kārtā. Taču tas nav vajadzīgs.

Runājot par kreiļiem, ārste vaicāja, vai mums ģimenē kāds ir kreilis, jo tas varot pārmantoties arī ģenētiski. Domājot par saviem vecākiem un vecvecākiem, varu droši apgalvot, ka mēs visi esam labroči, bet vīra ģimenē gan iegadījies pa kādam kreilim.

Labprāt uzklausīšu arī jūsu pieredzi – vai esat piefiksējuši, ka jūsu mazais rotaļājoties, ēdot daudz aktīvāk pielieto kreiso roku? Vai jūsu ģimenē ir kāds kreilis?

Rezumē no ārstes vizītes – Fejiņa ir lielisks, dzīvespriecīgs mazulis, kurš katru dienu apgūst aizvien jaunas prasmes un, protams, arī blēņas. Bet tas jau piederas pie lietas. Un lai iet pupās visi tie, kuri šūpoja galvas, sakot, ka mūsu bērns nu gan ir sliņķis, jo rāpot sāk vēlāk, staigāt vēlāk. Dzīve pierādījusi, ka nekas nav nokavēts – bērns ir kļuvis par kārtīgu staigātāju un kopā ar lielo brāli jau veikli spēlē ķerenes.