26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Kurš gan bērnībā nav lūdzis saviem vecākiem, lai viņam uzdāvina sunīti, kaķīti, trusīti, kanārijputniņu...
Ienākot mājās mājdzīvniekiem, ikdiena kļūst daudz krāsaināka. Protams, tās ir jauna rūpes, taču pāri visam – nesavtīga mīlestība un uzticēšanās, kādu mums spējīgi veltīt tikai mājdzīvnieki, tādējādi izrādot pateicību, ka tieši viņi izvēlēti par mūsu jaunajiem ģimenes locekļiem.
Māmiņu Klubs Tevi aicina piedalīties komentāru konkursā!
Komentāros pastāsti:
- Kas ir jūsu ģimenes mājdzīvnieks?
- Kādu vārdu devāt savam mājas mīlulim un kā to izvēlējāties?
- Kā mājdzīvnieks nonāca jūsu mājās?
Balvā
Latvijas Literatūras 2016 bērnu grāmata
„Kaķēns margrietiņās”
Laimīgo uzvarētāju izlozēsim 2.maijā
Kaķis mūsmājās nonāca gandrīz gadu atpakaļ. Pavisam neplānoti, jo tika atrasts maziņš kaķēns vasarnīcas malkas šķūnītī. Kaķene iztraucēta pārējos kaķēnus aizveda prom, bet viens kaķēns bija iesprūdis starp malkas pagalēm. Principā paņēmām tik uz laiku kamēr iemācīsies patstāvīgi ēst ( pirmās 3 dienas barojām ar pipeti) tālāk bija plānos aizvest kaķēnu uz laukiem. Bet kaķēns bija tik mīļš un mierīgs ( nemaz nešņāca ) tā arī palika dzīvot mūsu ģimenē. 😀 Bērni nosauca par Garfildu, bet biežāk saucam kaķi par Gariku, Garfilu.
Mūsu ģimeni papildina divi mājdzīvnieki: kaķis vārdā Madis un sunīte Glorija. Sunīte pie mums jau dzīvo vienpadsmit gadus. Viņa pie mums nonāca no patversmes, kā dāvana mammai dzimšanas dienā. Vārds Glorija nācis no pirmā saimnieka. Pirmajās dienās sunīte bija kautrīga un nedroša, bet pēc tam iejutās ļoti labi. Sunei patīk dejot, ir apguvusi dažas komandas un veikli tās izpilda. Pēc dabas sunīte ir mīļa un jauka, bet ar bērniem viņai gan nav tās labākās attiecības - gan mazais, gan Glorija mācās sadzīvot.
Kaķis mums ir ruds un vārdiņu Madis viņš ieguva, jo tajā dienā kad kaķi paņēmām vārda dienu svinēja Madis. Kaķītis pie mums jau dzīvo trešo gadu. Viņam ļoti patīk kāpalēt kokos un kopā ar suni skraidīt pa puķu dobēm. Kad ir izskraidījies pa āru, ienākot istabā uzreiz skrien pie bļodiņas, kārtīgi paēd, tad saved sevi kārtībā un laižas ilgā un dziļā miegā. Dēliņam kaķītis ir ļoti mīļš, ņem rokās ņurca un glaužās, kaķis arī reizēm ļaujas, bet reizēm nē. Kaķis ar raksturu.
Teikšu godīgi, esmu izteikts kaķu cilvēks, un tā ir bijis vienmēr kopš sevi atceros. Mūsu mājas bija divi fantastiski runči (viens, diemžēl nesen ir aizgājis uz labākiem medību laukiem) Pūķis (baltais) un Rikis (rižais). Šie abi fantastiskie kaķi pie manis nonāca, kad man bija aptuveni pieci gadi, atvedām no vecāsmammas laukiem, atceros, ka biju jau viņiem klāt, kad viņi dzima. Aptuvenais vecums manam mīlulim Rikim ir +/- 16 gadi, otrs mans mīlulis no mums atvadījās februārī.. ☹ Runājot par Riki, kas vēl piedzīvos manas meitiņas ienākšanu ģimenē ir ļoti aktīvs, mazliet palaidnīgs un rotaļīgs kaķis, vetārsts atzina, ka neatbilst saviem gadiem 😃 Vārdu mēs devām raugoties uz viņa kažoku, cik nu es atceros, būdama tik maza. 😃 Viņš ir mūsu lepnums, viņš ir izaudzis kopā ar mani, nenoliegšu, ka uzskatu, ka starp mani un viņu ir sava veida saikne. 😀 Jūnijā mūsmājās ienāks meitiņa peciņa un ceru, ka mans bērnības draugs kļūs arī par viņas draugu. 😀
Pūka mūsu mājās un sirdīs ienāca 2015.gada 27.maijā. Šī diena ir spilgtā atmiņā, sākumā mazais spalvu kamolītis slēpās zem gultas, bet es nepārstāju ar viņu komunicēt un ņemt viņu ārā no pagultes un uz vakaru mincene jau čučēja gultā. Izauklēju gluži kā mazu bērnu, sākumā čučēja man pie galvas, pat centās uz galvas. Izārstējām iekaisušās actiņas un pilināju mutē vitamīna pilieniņus, lai stiprinātu imunitāti. Pirmais foto ir no šīs dienas, pārējos var redzēt, kā augusi mazā palaidne. Pūka nav klēpju mincis, bet tajā pat laikā ir mīļa un nekad nav bijusi agresīva. Bet nu palaidne arī ir, tik daudz jautru brīžu mums kopš bijis un vēl priekšā. Tagad ir mūsu septiņus mēnešus vecās meitiņas skaļāko sajūsmas spiedzienu iemesls. Meitiņa lien viņai pakaļ pa māju, citreiz viņa pati atnāk un badās ar galviņu un mīļojas. Var redzēt, ka viņas ir un būs lielas draudzenes. Vārdiņš pats atnāca, pateicoties viņas pūkainajam kažociņam. Jo īpaši kupla ir viņas aste. Reizēm, spēlējoties, pat piepūšas kā vāverei. Pūka ir ielas kaķītis, kāda forša meitene bija ielikusi, ka meklē kaķēniem mājas. Tāpēc es varu tikai visiem ieteikt nebūt vienaldzīgiem un dot mājas uz ielas pamestajiem, jo viņi dāvā patiesu mīlestību ik dienu.
Mums mājās ir brīnišķīgs kaķis - Minko. Vārdu devām ar humoru - "par godu" vīra kursa biedram, bulgāram - Minko (protams, iepriekš pajautājām, vai viņu tas neaizvainos. Viņš bija sajūsmināts un teica, ka jūtas pagodināts ;D). Minko mūsu mājās iedzīvojās pirms pusotra gada - paziņai Talsos kaķenei bija atskrējuši divi kaķēni, kad par to padzirdējām, uzreiz pieteicāmies uz vienu, nemaz nezinot - runcis vai kaķene. Lai gan Minko mamma nebija izcila skaistule, bijām pārsteigti, cik pasakaini skaists kaķis "sanācis" - ciemiņi un pat veterinārārsts regulāri uzdod jautājumu: "Kas par šķirni?". Lai gan ir liela ķēpa, cīnoties ar pūkaiņa spalvām, esam ļoti priecīgi, ka pie mums mitinās tik burvīgs, tīrīgs un pieklājīgs kaķis!