Kolēģis divgadnieks: ikdiena ar #paliecmājās

Esmu viena no tām laimīgajām mammām, kam ir iespēja savu darbu veikt attālināti un šajā pagaidām vēl līdz galam neizprotamajā pārmaiņu laikā savu mazo divgadnieci paturēt mājās. ‘Ak, laimīgā, tu vari atpūsties! Cik forši ir strādāt no mājām, easy-peasy, kā tev paveicies! Tad jau tu visu dienu neko nedari, vai ne? Ai, tev gan viegli!’ šie un līdzīgi komentāri dzirdami visapkārt. Es varu tikai nošūpot galvu un nospriest, ka šiem cilvēkiem jau nu gan mazu bērnu nav.

Jā, es arī uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, ka varu paturēt sevi, mazuli puncī un mazo žiperi Eniju relatīvā drošībā (relatīvā, jo tētis tāpat braukā uz darbu un ciemos ik pa laikam nāk vecmāmiņa, lai varu netraucēti piedalīties kādā Skype sapulcē). Bet doma, ka tas ir viegli, atpūta un nekā nedarīšana ir pilnīgi pretēji realitātei. Strādāt no biroja, kur neviens netraucē pilnībā nodoties darbam, kur vari aprunāties ar pieaugušiem kolēģiem un kur pat vari pa laikam iedzert karstu tēju, ir nesalīdzināmi vieglāk nekā strādāt no mājām. Vai varbūt tiešām man vienīgajai meita kandidē uz gada trakākās kolēģes statusu?

Lai jūs saprastu, par ko es runāju, sniegšu nelielu ieskatu savā ikdienā, strādājot no mājām ar kolēģi-divgadnieci.

Tā kā man darbs sākas astoņos, tad varētu domāt, ka es guļu līdz 7:50 un tad pidžamā dodos ieslēgt datoru un taisīt rīta tēju. Būtu jau labi, bet mana kolēģe izrādās darbaholiķe un kā pulkstenis katru rītu ir augšā 6:30. Un viņa neceļas lēni, laiski un mierīgi, nē. Viņa pamostas un uzreiz ir gatava darboties. Ar skarbu pavēli ‘augšā’, kam seko vilkšana aiz ausīm un matiem, ja es iedomājos neklausīt, es tieku uzrauta kājās nepilnas minūtes laikā. Pēc tam seko manas kolēģes rīta rutīna, pie kuras viņa ļoti pieturās – man ir jānes viņa, sega, divi kaķi (mīkstie), pudelīte un spilvens uz blakus istabu, kur jāiekārto viņai miga dīvānā. Tad man ir steigšus jātaisa kolēģei brokastis un rīta dzēriens, ja nevēlos rītu sākt uz skaļas un dusmīgas nots.

Rīta cēlienam seko datora epopeja. Mana kolēģe ir kā traka uz visādām ierīcēm – telefons, TV, dators utt. Enija gan neko no tā ikdienā daudz nedabū, tāpēc situācija, kad dators teju visu dienu stāv uz galda brīvi pieejams, viņai šķiet ļoti īpaša un noteikti paredzēta speciāli viņas izklaidēšanai. Padevos jau pēc pirmās dienas un noliku kolēģei priekšā veco datoru, lai skatās savus kaķu video, par kuriem viņa ir lielā sajūsmā. Tiesa, ar to manas problēmas nebija atrisinātas. Pirmkārt, kolēģei vajadzēja, lai es visus video skatos kopā ar viņu un noteikti smejos īstajās vietās un izrādu lielu interesi, kā arī pa laikam ar viņu parunāju kaķu valodā. Otrkārt, savs dators viņai ātri vien apnika un viņa nāca palīdzēt man pie maniem projektiem. Droši vien vēlēdamās manu darbu paātrināt, viņa ik pa laikam uzsita sev vien zināmas kombinācijas uz taustiņiem. Reizēm tās nepanāca neko, reizēm man viss ekrāns pēkšņi bija kājām gaisā, un nevienai no mums nebija ne jausmas, kā to dabūt atpakaļ sākotnējā skatā.

Ja par datora darbiem vēl ar Eniju varam kaut kā vienoties, tad ar telefonu gan mums neiet nekādā jēgā. Lai gan viņai ir piešķirti pat trīs darba telefoni, kas izdod dažādas skaņas un viens pat spīd un mirgo, viņa tomēr joprojām uzskata, ka man ir ticis daudz labāks telefons. Un viņa ir pilnīgi pārliecināta, ka tas telefons pienācās viņai. Līdz ar to katra mana saruna pa telefonu pārvēršas pavisam neprofesionālā restlinga mačā, kur kolēģe liek lietā arī daudz un dažādus neatļautos paņēmienus. Tāpēc parasti manas telefona sarunas risinās tualetē, lai piedod mani kolēģi.

Svarīgas sarunas. Par telefonu kalpo jebkas, arī plastilīns un sviestmaize.

Manas kolēģes lielāko darba dienas daļu gan sastāda dažādi radošie projekti, kas būtu lieliski, ja viņa tos varētu veikt patstāvīgi. Bet Enijai vairāk patīk izrīkot, nekā darīt (mums katram ir tāds kolēģis, vai ne?). Rezultātā teju visu kolēģes darbu paveicu es, kamēr viņa katru manu kustību koordinē un komentē. Un nereti ko teikt ir arī abiem viņas mīluļiem kaķiem, kuri, starp citu, mēdz arī iekārtoties uz mana datora tastatūras, krietni apgrūtinot darba norisi.

Tomēr nopietnāk par jebkuru darbu pie datora vai radošo projektu, mana kolēģe uztver pusdienu un uzkodu pauzes. To mums ir patiešām daudz. Nepārprotiet, es atbalstu uzkodu un pusdienu pauzes, tādām ir jābūt, lai būtu spēks strādāt tālāk, es arī vienmēr parūpējos, lai abas ar kolēģi esam paēdušas. Tas gan nenākas viegli, jo mana kolēģe Enija ir patiešām izlepusi ēdāja un droši vien labprāt pārtiktu tikai no cepumiem un piena (par savu figūru viņa var vispār neuztraukties, tā tāpat paliek ideāla, lai ko viņa ēstu). Bet papildus šīm manis rīkotajām ēšanas pauzēm ir neskaitāmas viņas rīkotas. Reizēm mūsu zupas un tējas pauzes ievelkas pat stundas garumā. Un, es to gan Enijai nekad neteikšu, bet viņas kulinārās prasmes vismaz pagaidām ir ļoti apšaubāmas. Šodien ēdām zupu, kas sastāvēja no ūdens, smiltīm, cepumiem un kastaņiem.

Labā ziņa - pirmās kopā strādāšanas nedēļas laikā kolēģe iemācījusies pati nokārtoties savā podā. Pirmajās dienās viņa vēl čurāja, kur pagadās.

Radošā pauze. Nākamais projekts - sienas gleznojums. Nē, nebijām saskaņojušas.

Enija noteikti var atļauties vairāk kā jebkurš cits mans kolēģis. Bet ziniet, par spīti manai čīkstēšanai, man ļoti patīk šīs dienas kopā ar viņu, jo redzu, ka viņa ir tik pilna mīlestības un jauku pārsteigumu. Un jūtas tik labi, pavadot daudz laika kopā ar mani. Atnāk un pēkšņi samīļo mani. Apsēžas klēpī un uzdzied dziesmu. Atnāk iebāž man mutē smilšainu, aizdomīgi sāļu cepumu. Rūkdama apķeras man ap kāju, tēlodama dinozauru, vai sāk man laizīt roku, jo ir iejutusies savā iemīļotajā kaķēna lomā. Un vēl – viņa guļ diendusu. Lai slavētas tās divas stundas, kurās esmu produktīvāka kā jebkad.

Lai arī jūsu mājās valda saticīga un mīļa gaisotne, lai izdodas šajā laikā atrast mieru un nezaudēt ticību labajam! Un galvenais – lai neaizmirstās pasmaidīt!