Katru dienu kāda jauna prasme

Vēl nekad iepriekš manas dienas divatā ar meitu nav šķitušas tik aizraujošas. Ievai jau gads un divi mēneši.

Katru dienu tiek apgūta kāda jauna prasme, un man kā mammai, kura audzina pirmo bērnu, tas viss šķiet vienkārši fascinējoši. Spēju vien sist plaukstas un saukt:” Malacis!”

Kādā dienā tiek atvilkti un aizvilkti visi rāvējslēdzēji, it kā tas nekad nebūtu bijis sarežģīti. Veļasmašīnu ieslēdz vienīgi viņa, ēdiens, kurš tiek uzskatīts par neēdamu, arvien retāk nonāk uz grīdas – to Ieva smuki noliek uz skapīša malas. Drēbju skapis pēc manas parādīšanās istabā tiek ātri aizvērts (visbiežāk), bet pults – atdota pēc pirmā aicinājuma (bieži viņa pati man to pienes – mammu, tu aizmirsi…). Pamperus cenšas novilkt pati, pēc lūguma doties uz vannas istabu, lai nomazgātu dupsi, mazas, plikas pēdiņas plakšķina man pa priekšu, rādot ceļu. Tieši viņa, redzot gaismiņu, norāda uz cepeškrāsni, sakot “csssss”, kas nozīmē - karsts. Un “accsssss”, ar pirkstu acī, ir mūsu ikvakara rituāls, tāpat kā mazais pirkstiņš mammas vai tēta mutē un degunā – ja nu mēs esam piemirsuši, ka tie tur atrodas. :)

Tad jau vēl ir arī visas tās mazās, bet ne mazāk brīnumainās darbības. Piemēram, pirms dažām dienām Ieva atklāja, ka paslēpties var ne tikai zem drēbēm, bet arī aiz savām plaukstiņām. Jums vajadzēja mani tajā brīdī redzēt! Es vienkārši izkusu.

Apbrīnojama liekas arī sīkā motorika – vēl tik nesen tie mazie pirkstiņi šķita tik neveikli! Bet tagad tie paveic teju visu! Vismazākajām pudelītēm tiek uzlikti visšaurākie vāciņu, no grīdas tiek uzlasīts un pacelts viss, pat pašas plakanākās lietas, kuras pārbauda pacietību pieaugušajam. Šķirotājs “aiziet” grabēdams, piramīda vispār ir nieks! Iebāzt mazu makaronu mikroskopiskā caurumā? Nav problēmu!

Arī pati pamanījusies nokļūt visur. Šomēnes iemācījās tikt dīvānā un savā gultiņā, līdz ar to nu tiek praktiski visur, pat uz galda. Dzīvokli nācās pārkārtot. Atkal. Bet šādi man patīk pat labāk. :)

Un tā runāšana! Tas ir kas vienkārši neticams! Nu, viņa reāli ar mani sarunājas! Iztēlojaties, viņa sēž lielajā gultā, un es viņai prasu:” Domā, tu esi gana liela, lai es tevi te atstātu?”, viņa atbild:” Jā!”, es prasu:” Tiešām?”, viņa atkal:” Jā!”. Vēl kādi jautājumi? :) Viņai ir atbilde uz katru manu frāzi. Saka tik daudz ko! “Pēee, kaka, mamma, tētis, accssss, ņau, vau, mēee “atā, atā, atā”, čaaaaaau, to, redzi, te-ku (nezinu, ko tas nozīmē, bet saka ļoti daudz), cīsī (cīsiņš), olī (ola), nē, jā. Šie ir tie “top” vārdi, bet ir vēl. Un saprot visu.

Visvairāk mani priecē meitiņas darbīgums. Zinu, ka šajā vecumā bērni ļoti atdarina vecākus, un tomēr tās reizes, kad viņa ar savu lupatiņu vai birstīti slauka blakus man vai, izmantojot salveti, uzsusina izlijušu šķidrumu, smaids no manas sejas nepagaist. Tiklīdz atskan signāls, ka drēbes ir izmazgātas, Ievuks bļaudams skrien uz veļas mašīnu, lai pirmā varētu izvilkt visas tīrās drēbes un iedot man. Arī drēbes izkarot, viņa ir liels palīgs – padod man pa vienai un vēl pamudina, lai nečammājos. Savus Lego klučus pati saliek atpakaļ kastē kopā ar mammu, arī citas izbērtās lietas palīdz salasīt (citreiz gan vēlme spēlēties ar to visu ir stiprāka). :)

Mājās vairs nekad nav garlaicīgi! Nereti man pat nav skaidrs – es mācu viņu, vai viņa mani. Laikam jau abējādi.

Katrā ziņā, katru reizi, kad pievēršos telefonam vai televizoram, viņa saņem manu seju savās mazajās plaukstiņās un pagriež to pret savām smaidošajām acīm. Un par šo mācību tieku atalgota ar milzīgu apskāvienu un klusu “Āaaaaa”...

P. S. Foto no personiskā arhīva.