Kādas ir Lieldienu tradīcijas?

Latvija ir valsts, kurā gandrīz visos svētkos savijušās gan kristiešu, gan pagānu tradīcijas, tāpat cilvēki iespaidojas arī no citu valstu tradīcijām, piemēram, nu jau par tradīciju kļuvuši Lieldienās šokolādes zaķi un olas. 

Tomēr svarīgi ir iepazīt pašam savas „saknes”, tādēļ noskaidrosim, kas tad ir Lieldienas, tās Lieldienas, ko svinēja mūsu senči!

Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi, izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek personificētas vai nu par lielu sievu, vai par trim māsām.

Četras māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki;      
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.

Kristiešiem šis ir Kristus krustā sišanas un augšāmcelšanās laiks. Mūsdienās kristīgo Lieldienu tradīcijas ir savijušās ar latviskajām. Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo Piektu.

Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav pilnībā aizgūta no kristiešiem, bet gan mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c.

Lielā Piekta, kā arī Zaļā ceturtdiena tautas apziņā saistīta galvenokārt ar burvju un raganu aktivizēšanās laiku.

Lielā piektdienā jāaizslēdz visas kūtis un klētis pa novakarēm, jo tad raganas staigājot apkārt. (LTT: T. Dzintarkalns, Talsi.

Kādas tad ir latviskās tradīcijas, kā Lieldienas svinēja mūsu senči, un ko mēs varam no viņiem aizņemties un papildināt savu tradīciju klāstu

•    Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu.

Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem. (LTT: G. Pols, Bauska.)

•    Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Tomēr tikai vienā tautasdziesmā atrodamas liecības par olu krāsošanu:

LTdz 14430
Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.

Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas. (LTT: J. Banazis, Nīca.)

Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas.

Olas tika izmantotas arī buršanas aktos gan ļaunuma uzsūtīšanai, gan ļaunuma atvairīšanai.

Vēl daži ticējumi:

•    Olas nedrīkst ēst bez sāls, savādāk vasarā daudz melos.
•    Olas vārot, nedrīkst pūst uguni, lai olas nepārsprāgtu, arī runāt un smieties nav vēlams.
•    Kad ola labi lobās, aug labi lini un būs viegli tos kult.
•    Lieldienās olas tiek nestas arī uz kapiem, simbolizējot atdzimšanu, lai arī mirušais divreiz atdzimtu.
 

Šūpošanās

Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās.

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi brīdina par šūpoļu nekāršanu:

Ja kāds, kas agrāk Lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to. (LTT: J. A. Jansons, Olaine. M. Šķile, Nīca.)

Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari. (LTT: A. Broža. Naukšēni.)

Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.

Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.

LTdz 14453
Karat, brāļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.

Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.
LTdz 14456
Nakarit, bōleleņi,
Uz jyudiņa šyupeleišu:
Samērks munas boltas kōjas,
Nūkriss zeiļu vainadzeņš.

Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas, šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus. Šūpoles parasti izjauca un sadedzināja, lai raganām nebūtu kur šūpoties. Ticējumos teikts:

Ticējumi:

Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs. (LTT: M. Hermakile, Ranka.)
Lieldienās šūpojoties, šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā lēni un līgojoties nozied linu druva. (LTT: 17256 Nītaure)

Šūpošanās pieder pie kustību auglības aktiem līdzīgi dancošanai, lēkšanai, skriešanai, riņķošanai.

Svētku maltīte

Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigušies. Ēdieni galvenokārt bija no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību:

Kas zam Leldēnis lelā sestdīnā ēss vairuok zierņu, tod itei pīzīmēj, ka tys byus boguots cylvāks. (LTT: V. Podis, Rēzekne.)