Kad mīļākā “rotaļlieta” ir mamma

Rotaļāšanās ir nozīmīgs un neatņemams bēbīša attīstības pamats. Bērniņam augot, mainās rotaļas un spēļmantiņas, kuras labpatīk ikdienā izmantot. Lai gan meitiņai rit jau devītais mēnesis, mamma aizvien ir vismīļākā rotaļu biedre un reizēm arī "rotaļlieta", ja tā var teikt. Mūsu rotaļāšanās notiek nepiespiestā veidā, ļaujamies mirkļa burvībai.

Meitai pamostoties, mamma ir blakus un tad var sasmaidīties un samīļoties, parotaļāties kopā lielajā gultā. Pēc tam jau dodas uz grīdas un rotaļājas gan ar mammu, gan savā nodabā. Un kāpēc mamma ir tik īpaša un neaizstājama? Mamma vienmēr ir līdzās, lai pabalstītu brīžos, kad kas nepadodas kā gribētos un kopā priecātos par visu, kas izdodas. Mamma ir visuniversālākā "rotaļlieta" kāda vien var būt. Mamma dzied dziesmiņas un rada dažādas smieklīgas skaņas, dod bučiņas uz mazā deguntiņa, rociņām, pēdiņām un puncīša, kutina un smīdina, un kopā mēs smejamies aizgūtnēm. Kopā izvingrinam kājiņas un rociņas, ņemot talkā gan zināmas, gan pašizdomātas rotaļas - plaukšķinām, cepam kukulīšus, samīļojam sevi. Mamma plati smaida pat visskumjākajos un bezspēka brīžos. Un vienmēr saņem smaidu pretī. Mamma neraud un nerājas, kad viņai iekniebj degunā vai atņem brilli. Arī košanu degungalā un zodā mamma dēvē par slapjo buču un sniedz bučas pretī. Un arī tad, kad rauj viņas matus un bāž mutē, viņa smaida un smejas, lai arī sāp viņai pat ļoti. Mammai var pieglausties cieši, cieši un ierāpties viņas siltajā klēpī, apķert ar mazajām rociņām, mamma paņes opā un nēsās pa māju, kopā skatīsimies pa logu. No mammas var bēgt un tad viņa skries pakaļ, vai arī tieši pretēji - cītīgi rāpot līdzi visur tur, kurp viņa dodas. Tāpat arī spēlēt paslēpes pa istabu vai ku-kū zem segas. Ar mammu kopā var spoguļoties lielajā spogulī un kopā dejot. Un ar mammu var arī peldēt un rotaļāties baseinā, un tad spiegt no sajūsmas skaļi, skaļi.  Ar mammu kopā var darīt tik daudz, daudz, ka nevar visu aprakstīt. Tik jāļauj iztēlei vaļu un jāļaujas mirklim.

Tikpat mīļš un neaizstājams ir arī tētis, kurš māca dažādas blēņas un gudrības, kā arī rāda visādus jokus. Bet viņš rotaļām pieejams tikai vakaros un brīvdienās. Tētis kopā ar mammu jau paguvuši iemācīt rādīt atā, atā un izlīst no gultas ar dibenu pa priekšu. Un ar vecākiem mūsu Līgai patīk arī aprunāties un reizēm varen skaļi izteikt savas domas. Te-te un mamm-mamm jau vārdu krājumā nostiprinājušies.

Tāpat ļoti svarīga rotaļu biedre ir pūkainā draudzene - kaķene Pūka. Un kā gan citādi, jo tieši viņa sagaidīja mājās no Dzemdību nama un vaktēja mazo bēbīti. Sākumā ar zināmu pietāti, bet nu jau ir nešķiramas - kur viena, tur arī otra. Katru rītu nāk samīļoties un noguļas blakus, kad spēlējas. Ļauj pabakstīt savu degunu un paraustīt spalvas, reizēm arī sit mazajai ar ķepu, jo grib dauzīties. Tagad jau meitiņa prot rāpot, stāvēt un staigāt uz sāniem, līdz ar to tiek mincenei visur klāt, vienmēr ļoti smaida un priecājas par rotaļām ar savu pūkaino draudzeni. Mācam arī paijāt, pagaidām gan ātri aizmirstas un ieķeras ar rociņām un plakšķina ar plaukstām pa kaķeni. Bet gan ar laiku viss sanāks, jo Pūka neņem ļaunā un turpina mīļot mazo, pieglaužoties un badoties ar galviņu. Dalās abas ar mantiņām.

Manuprāt, idejas rotaļām rodas tādā kā mijiedarbībā, kad kopā saslēdzas kaut kur lasītais, redzētais, dzirdētais un reālā pieredze. Piemēram, Pinterest vai Facebook mēdzu ko interesantu pamanīt, idejas rotaļām var aizgūt arī no grāmatas “Bērns runāt mācās ģimenē”, dažādi padomi atrodami arī interneta portālos. Tik mazam bērnam pat nevajag visdārgākās un skaistākās mantas, jo interese par tām ir uz neilgu brīdi. Mēs dodam rotaļāties ar mājās esošajām lietiņām, piemēram, jau sen kā ir pudelē iebērti griķi. Bērnam nav lielākas laimes kā paplēst salveti vai bužināt maisiņu. Tāpat patīk televizora pulti un mammas telefona maciņu nosiekalot un pagrauzt, garšo arī zeķes un dvielīši. Visām mantiņām patīk birciņas pirkstiņos ņurcīt. Ar kāru aci uzlūko visa veida vadiņus, bet mamma ar tēti neļauj un māca, ka nedrīkst.

Mazā ir palīgs arī mājas uzkopšanas darbos - dikti patīk rāpot pakaļ putekļsūcējam un nu jau pieturas un ceļas kājās. Kamēr mamma darbojas virtuvē, reizēm vēro kā mazgājas veļa vai vienkārši mēģina attaisīt to vaļā vai ieķeras cepeškrāsns rokturī. Reizēm mamma ļauj veikt izpēti ledusskapī, kas rada īpašu prieku un rāpošana līdz tam tad uzņem zibenīgu tempu. Virtuvē ir arī vairāki trauciņi, kas paredzēti spēlēties tieši tur.

Bet, protams, ir arī daudz rotaļlietu, jo visiem patīk ko uzdāvināt ik reizi, kad brauc ciemos. Meitiņai patīk, ja pa istabu vizina viņas Pandas ritenītī. Tētuks smej, ka piestrādājam Panda taxi. Krāmējam mazā somiņā un spainītī dažādas mantiņas, tad viņa ņem tās ārā. Spēlējamies arī ar klučiem - mamma saceļ, meituks sagāž. Ir mums arī vairākas bumbas, dikti smejas, kad, guļot uz muguras, tur lielo pludmales bumbu. Bet mazākās, kas patiesībā ir vannas rotaļlietas zivis, labpatīk bāzt mutē un nosiekalot. Grabulīši un pīkstulīši tiek ņurcīti tie, kas gadās pa roka, iznēsājusi savas mantiņas pa visu māju. Vairāk pati izlemj to, ar ko gribēs spēlēsies. Mīļa ir mantiņa kaķene - to ratos ņemam ārā līdzi. Viņai čaukstoši svārciņi, kurus var pabužināt un garas rokas un kājas, ko paņurcīt ar pirkstiņiem un mutītē apsiekalot.

Katru dienu apgūstam ko jaunu un aizrautīgi turpinām kopīgo ceļojumu, izzinot pasauli sev apkārt. Labā laikā rotaļas arī iziet ārpus telpām, baudot dabu. Ne visus mirkļus izdodas iemūžināt fotogrāfijās, tādēļ atliek tos glabāt savā atmiņā un sirdī. Vajag ļauties un baudīt! Mums ir pirmais bērniņš, tādēļ arī paši tik daudz ko vēl mācamies un izdzīvojam kopā pirmo reizi. Drīzumā paši taisīsim meitai aktivitātes dēli,tad arī varēsim padalīties, kā mums ar to būs veicies.

P.S. sāku rakstīt, kad meitiņai vēl bija astoņi mēneši, bet aizvadītajā nedēļā paguvām i pirmo vārda dieniņu nosvinēt (kopā ar mums visa Latvija svinēja un līgoja ar), i deviņu mēnešu jubileju sagaidīt.