Kad miega pele aizbrauc garām...

Ja līdz šim gulētiešana mums noritēja gluži kā pēc plāna, kad pēc vannošanās mazais blēdis vēl stundu rotaļājās, bet pēc tam jau sāka žāvāties un rādīt tētim atā, atā, tad pēdējā nedēļa ir ieviesusi radikālas izmaiņas. Tā vien šķiet, ka mūsu ģimenes atvases miega pele ir ja ne atstiepusi kājas, tad devusies atvaļinājumā uz siltajām zemēm. Kādēļ tā? Šonedēļ viss ir mainītām lomām – mēs dēlam mājam atā, atā un žāvājamies, kamēr viņš spiegdams un sajūsmas pilns vēl stundām varētu bizot pa māju, tā teikt, pats enerģijas iemiesojums.

Ja pirmajā nedēļas pusē katru vakaru sēdēju pie mazā gultas, gaidot, kad viņš izspēlēsies ar lietām, ko savelk gultiņā caur tās redelēm (uz blakus skapīša novietotās autiņbiksītes, mitro salvešu pakas), izniķosies un būs gatavs doties gulēt (jāteic, ka tas aizņēma pat vairākas stundas), tad pēdējos divus vakarus ar dzīvesbiedru dodamies gulēt, tā teikt, lai jau mazais bizo, kad nogurs, pats atradīs vietu, kur nokrist un izgulēties.... Un, jāteic, tas tiešām strādā. Tiesa gan, vēl aizvakar gandrīz vai dabūju trieku, kad pati jau biju gandrīz vai iekritusi vissaldākajā miedziņā, pēkšņi satrūkos, jo sejā sajutu siltu elpu, bet atverot acis pat iekliedzos no bailēm, jo tumsā pretī spīdēja divas acis. Izrādās, dēls ar savu seju bija pienācis maksimāli tuvu klāt manējai, lai pārbaudītu, vai mamma guļ :D

Bet, kā pēdējos vakarus beidzās mūsu miega peles gaidīšana? Mazais skraidīja, skraidīja, lallināja, kamēr drīz vien pats ierāpās mūsu lielajā gultā un atlūza. Tieši tik vienkārši. Izpalika gan tradicionālā miega dziesmiņa, pasaciņa un viss pārējais, kas pēdējos vakarus vairs nelīdzēja. Atlika vien mazo enerģijas lādiņu pārcelt uz paša gultiņu, lai jau tajā varētu turpināt baudīt vissaldākos sapnīšus.