Cik vecs bija jūsu bērniņš, kad pastaigās vairs neņēmāt līdzi ratus?

“Pati, pati, pati!”

Tā nostājusies uz savām kājām, ja vien prastu runāt vairāk vārdus, noteikti man teiktu mazā Fejiņa, kad dodamies laukā. Patiesībā, vēl tik nesen, šķiet, devāmies supergarās pastaigās, kuru laikā mans mazais kunkulītis gulēja, bet nu... Ui, tagad Fejiņa par savu lielāko izaicinājumu uzskata sētas kaķu iztrenkāšanu, visu baložu uzskaitīšanu un sarunāšanos ar garām ejošajiem suņiem.

Un vārds “rati” ar katru dienu iegūst aizvien vēsturiskāku izpratni. Tagad, kad apjautusi savu varēšanu, mazā dāmīte vairs nav pierunājama sēdēt ratos, jo daudz interesantāk šķiet skriet uz visām debespusēm, kur vien acis rāda. Tāpēc, lai gan rati pastaigās formāli vēl tiek ņemti līdzi, faktiski tie savu tiešo funkciju pilda minimāli, jo diez vai manu iepirkumu atgādāšanu mājās varētu nodēvēt par to galveno uzdevumu.

Tad nu vislielākais prieks mazajai Fejiņai ir par visa veida kāpnēm. Patiesībā, pie kāpnēm varētu pavadīt visu pastaigai atvēlēto laiku, kāpaļājot te augšā, te lejā, te atkal augšā, te atkal lejā. Un tā mamma ar saviem ratiem var iet pa gaisu! Tā pamazām, pamazām audzējam metrus, lai mūsu pastaigas uz divām kājām taptu aizvien garākas. Savukārt reizēs, kad Fejiņu tomēr iesēdinu ratos, lai šķērsotu kādu lielāku ielu, dumpošanās ir pamatīga. Vakar pat, no dusmām meitene sēdot ratos novilka savas kurpes un tās aizmeta. Ja jau mamma nesaprot, ka viņa var pati, tad lai dabūt sodiņu par meitas neklausīšanu.

Vislielākais prieks Fejiņai ir par došanos uz bērnudārzu. Nē, nē, vēl abas dzīvojamies mājās, taču ik dienu ejam pretim uz dārziņu lielajam brālim. Un tur Fejiņa var izskrieties pēc sirds patikas, jo mammai nav jāsatraucas, ka, skraidot pa zaļo zālīti, meita ievelsies kādā suņa mīnā. Un vislielākos sajūsmas spiedzienus Fejiņa velta brīžiem, kad var kāpt pa kāpnēm (jā, jā, atkal jau kāpnes) uz otro stāvu, kur atrodas brāļa grupiņa. Jo bērnudārzā kāpņu margas ir mazo nebēdņu augumā, tāpēc Fejiņa var droši pieturēties un uz priekšu tikt vēl naskāk.

Jā, viens gan man nesimpatizē šim laikam, kad Fejiņa dodas pastaigās. Tās ir suņu “mīnas”, ar kurām piešaudīta visa zaļā zona. Kur vien skaties – pa kādam sū... Vienudien pat nenoturējos un kādam saimniekam, kura suns manā acu priekšā nokārtojās, aizrādīju, ka vajadzētu aiz sava mīluļa savākt. Ko es saņēmu pretī? Niknus uzbrēcienus, ka man rādās, ka tur nekā nebija, un, protams, trīsstāvīgus vārdus. Nebūtu baidījusies, ka aurojošā saimnieka suns varētu uzbrukt manam bērnam, es noteikti arī būtu pacēlusi balsi, jo droši zinu, ka mana redze ir perfekta un man nerādījās. Taisnības labad gan jāsaka, ka aizvien biežāk redzu saimniekus, kuri mēdz aiz sava suņa savākt, taču šādi cilvēki vēl aizvien ir nospiedošā mazākumā. Nja, šī problēma man ir sasāpējusi vēl kopš laika, kad mācīties staigāt sāka Fejiņas lielais brālis.

Redzot, kā šodien mani abi bērni saķērušies rociņās tipina mājās no bērnudārza, brālim pieskatot mazo māsu, lai tā neaizklīstu neceļos, sāku prātot, ka ratiem ardievas varbūt būs jāsaka pat ātrāk nekā biju plānojusi.

Starp citu, cik vecs bija Tavs bērniņš, kad jūs pilnībā atteicāties no ratu ņemšanas līdzi pastaigās un tos pārdevāt vai arī atdevāt kādiem radiem, draugiem, kuriem tie vairāk nepieciešami?