Kad jaunāks nav sliktāks/par neirologu

Klintasmamma
Klintasmamma 19. aprīlis 2017 12:04
444

Izgājuši no privātklīnikā strādājošas un plaši izslavētas ārstes kabineta, abi ar vīru bijām pārsteigti par to, ka bērnu neirologs mums ieteica "nokārtot meitai invaliditāti" un aizmirst par rehabilitācijām, jo tam visam neesot īsti jēgas. Viņai pietika ar kādu 3 A4 papīra lapu izlasīšanu un slinka skatiena "uzmešanu" Klintai, lai paziņotu, ka meita pati neko nevarēs. 

Sāpēja.

Sāpēja līdz brīdim, kad sāpes pārauga dusmās. Un mēs devāmies pie M.Dīrika, par kuru slavas dziesmas mums neviens nedziedāja, māmiņas apkārt neslavēja un viņš nepieņēma klīnikā ar marmora grīdu. Viņš bija jauns, nezināms un strādāja POGĀ (rehabilitāciajs centrs). Saticis Klintu, viņš cītīgi viņu nopētīja, pārbaudīja refleksus, pamērīja galvas apkārtmēru un regulāri centās uzturēt ar viņu kontaktu, paralēli uzdodot man jautājumus par grūtniecību, dzemdībām un Klintas ēšanas/rotaļāšanās paradumiem, miegu. Pēc gandrīz stundu ilgas sarunas viņš bija pirmais, kurš sāka ar vārdiem, ka es kā mamma neesmu vainīga, ka Klintai ir veselības problēmas (lai arī neviens no ārstiem mani nevainoja arī iepriekš, es pati sevi ļoti bieži šaustīju, tāpēc šie vārdi no ārsta man pašai nozīmēja ļoti daudz), tad viņš turpināja ar to, ka bērni, kuriem ir līdzīgi smadzeņu bojājumi kā Klintai var izaugt arī par ģēnijiem (es apzinos, ka var gadīties visādi, taču pēc 5 ārstiem, kuri bērnā saredz tikai "invalīdu", es beidzot biju tikusi pie jaunas cerības), nosaucot mums ļoti daudz lietu/procedūru, ko varam darīt. Viņš ieteica gan vitamīnus, gan konkrētus speciālistus, gan izmeklējumus, ko vēl varētu veikt, vēl vakarā pēc vizītes piezvanot un atsūtot papildinātu izrakstu. Viņš slavēja manu bērnu un izskaidroja katru biedējošo vārdu, ko iepriekš bijām dzirdējuši. 

Atnākot mājās, priecīga zvanīju savai mammai, stāstot, ka Klintai viss būs labi, jo mums ir cīņas plāns un ārsts, kurš apstiprināja, ka padoties nedrīkstam. Mamma manu sajūsmas šalti apstādināja, sakot, ka šis ārsts esot ļoti jauns un noteikti mazāk pieredzējis par citiem...

Manu mulsumu pārtrauca Klinta, lepni smaidot un cenšoties stāvēt. Viņa ir bijusi pie 5 ļoti labiem neirologiem, kuri bija vismaz 50 gadus veci un varēja lepoties ar ievērojamu pieredzi, taču viņi drīzāk bija pārguruši no sava darba un pacientiem, rindām un laika trūkuma, lai kārtīgi iedziļinātos bērna slimības vēsturē. Vai tiešām tas viss bija vērtīgāks par ārstu, kurš teju vai līda no ādas ārā, lai palīdzētu, nomierinātu un iedvesmotu? Vai tas, ka viņš veltīja laiku Klintai, ne tikai papīru lasīšanai, man nozīmēja mazāk par diplomu aplīmētām sienām? Nē! 

Viņš ir neirologs, labs un savu darbu mīlošs ārsts, par kuru internets spēj atrast gaužām maz, un kuru es noteikti varu ieteikt māmiņām, kurām reizēm iezogas nogurums vai bezcerība cīņā par sava bērniņa veselību. 

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
zakis-sx 21. aprīlis 2017 14:38 Klintasmamma

Lasot parādijās liels prieks. Tiešām ceru, kaa mazajai būs labi, un ar šo ārstu Jums veidosies veiksmīga sadarbība.

pandulaacis 20. aprīlis 2017 12:12 Klintasmamma

Ūdrīša piemērs ir labs pierādījums, ka tie, ko ārsti "noraksta", ar neatlaidību un smagu darbu tomēr ir pieceļami kājās. Lai izdodas arī jums! ;)

Klintasmamma 20. aprīlis 2017 10:49 indrasniega

Pārlasīju Jūsu rakstīto vairākas reizes, taču nepiekrītu, jo vismaz šobrīd neticu veltām cerībām un tas, ko "pārmetu" pirmajiem ārstiem ir atteikšanās no rehabilitācijas, fizioterapijas, un visa cita, jo viņiem tā šķiet lieka naudas izmešana. Es gribu strādāt ar bērnu un tāpēc priecājos, ka beidzot man ir ārsts, kurš neuzskata to visu par ko bezjēdzīgu.

Klintasmamma 20. aprīlis 2017 10:46 dainucis8

Paldies!

dainucis8 19. aprīlis 2017 22:24

Kad mani pārņem neticība sev, es atceros, ko mans vīrs vienmēr atgādina:"Mēs esam tas, ko mēs domājam. Tāpēc vienmēr domā POZITĪVI". Tu tikai nepadodies, jo brīnumi notiek. Es zinu :)

indrasniega 19. aprīlis 2017 13:54

Lai vai cik skarbi tas nebūtu, bet tomēr pateikšu - sliktāki par skarbiem ārstiem ir tikai tie ārsti, kas vecākiem visu skaistiem vārdiem "sazīmē" rožainās krāsās, dodot veltas cerības un sapņus... Patiesībā šādās situācijās ir tieši tur - kaut kur pa vidu starp to skarbo un to skaisti runājošo.
Zinu, cik ļoti reizēm nepieciešams šāds - ļoti pozitīvs skatījums uz lietām, bet diemžēl zinu arī to, cik pēc šādas "sapriecāšanās" ir nenormāli sāpīgi atsēsties atpakaļ realitātē. Un tad ir dubultgrūti.
Es ieteiktu kārtot bērniņam invaliditāti, ja vairāki ārsti to ir teikuši. Jo - bērnam tas neko nemainīs, bet jums - vecākiem būs valsts nodrošināti līdzekļi, lai bērniņa ikdienu nodrošinātu pēc iespējas labāku. Viss maksā naudu, gan rehabilitācijas, speciālisti un dažādas nodarbības, gan - nokļūšana līdz tām, tāpēc nebūs lieka naudiņa, ko valsts maksā bērnam invalīdam. Kā arī ir vairākas lietas, kas šādiem īpašiem bērniņiem paredzētas bez samaksas, līdz ar to atvieglojot ģimenes budžetu.
UN! NEKAD pat nepieļauj domu, ka rehabilācijas, vingrošanas un citas darbošanās ir bez jēgas. Cik paši bērniņa labā darīsiet un ieguldīsiet, tieši tik liels rezultāts arī būs. Protams - brīnumi parasti nemēdz notikt, bet ir ļoti liela atšķirība, vai vecāki ar īpašo bērniņu ir cītīg strādājuši, vai - visu atstājuši pašplūsmā, nodrošinot vien nepieciešamo - pilnu vēderu, tīru dupsi, siltu vidi.
Būšu skarba vēlreiz, bet realitāte ir tāda, ka - ja Tev ir īpašs bērniņš, tad viņm tik tieši tik daudz, cik Tu, kā mamma (vai tētis) izcīnīsiet. Mūsu sabiedrība vēl nav izaugusi līdz tādam līmenim, kā, piemērma - skandināvijas valsts, kur cilvēks ar invaliditāti ir pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Pie mums šos cilvēk vēl joprojām ir vēlme "nogrūzt prom no acīm", kā tas bija Padomju laikos, kad invalīdu nebija principā.