Kad jaunāks nav sliktāks/par neirologu

Izgājuši no privātklīnikā strādājošas un plaši izslavētas ārstes kabineta, abi ar vīru bijām pārsteigti par to, ka bērnu neirologs mums ieteica "nokārtot meitai invaliditāti" un aizmirst par rehabilitācijām, jo tam visam neesot īsti jēgas. Viņai pietika ar kādu 3 A4 papīra lapu izlasīšanu un slinka skatiena "uzmešanu" Klintai, lai paziņotu, ka meita pati neko nevarēs. 

Sāpēja.

Sāpēja līdz brīdim, kad sāpes pārauga dusmās. Un mēs devāmies pie M.Dīrika, par kuru slavas dziesmas mums neviens nedziedāja, māmiņas apkārt neslavēja un viņš nepieņēma klīnikā ar marmora grīdu. Viņš bija jauns, nezināms un strādāja POGĀ (rehabilitāciajs centrs). Saticis Klintu, viņš cītīgi viņu nopētīja, pārbaudīja refleksus, pamērīja galvas apkārtmēru un regulāri centās uzturēt ar viņu kontaktu, paralēli uzdodot man jautājumus par grūtniecību, dzemdībām un Klintas ēšanas/rotaļāšanās paradumiem, miegu. Pēc gandrīz stundu ilgas sarunas viņš bija pirmais, kurš sāka ar vārdiem, ka es kā mamma neesmu vainīga, ka Klintai ir veselības problēmas (lai arī neviens no ārstiem mani nevainoja arī iepriekš, es pati sevi ļoti bieži šaustīju, tāpēc šie vārdi no ārsta man pašai nozīmēja ļoti daudz), tad viņš turpināja ar to, ka bērni, kuriem ir līdzīgi smadzeņu bojājumi kā Klintai var izaugt arī par ģēnijiem (es apzinos, ka var gadīties visādi, taču pēc 5 ārstiem, kuri bērnā saredz tikai "invalīdu", es beidzot biju tikusi pie jaunas cerības), nosaucot mums ļoti daudz lietu/procedūru, ko varam darīt. Viņš ieteica gan vitamīnus, gan konkrētus speciālistus, gan izmeklējumus, ko vēl varētu veikt, vēl vakarā pēc vizītes piezvanot un atsūtot papildinātu izrakstu. Viņš slavēja manu bērnu un izskaidroja katru biedējošo vārdu, ko iepriekš bijām dzirdējuši. 

Atnākot mājās, priecīga zvanīju savai mammai, stāstot, ka Klintai viss būs labi, jo mums ir cīņas plāns un ārsts, kurš apstiprināja, ka padoties nedrīkstam. Mamma manu sajūsmas šalti apstādināja, sakot, ka šis ārsts esot ļoti jauns un noteikti mazāk pieredzējis par citiem...

Manu mulsumu pārtrauca Klinta, lepni smaidot un cenšoties stāvēt. Viņa ir bijusi pie 5 ļoti labiem neirologiem, kuri bija vismaz 50 gadus veci un varēja lepoties ar ievērojamu pieredzi, taču viņi drīzāk bija pārguruši no sava darba un pacientiem, rindām un laika trūkuma, lai kārtīgi iedziļinātos bērna slimības vēsturē. Vai tiešām tas viss bija vērtīgāks par ārstu, kurš teju vai līda no ādas ārā, lai palīdzētu, nomierinātu un iedvesmotu? Vai tas, ka viņš veltīja laiku Klintai, ne tikai papīru lasīšanai, man nozīmēja mazāk par diplomu aplīmētām sienām? Nē! 

Viņš ir neirologs, labs un savu darbu mīlošs ārsts, par kuru internets spēj atrast gaužām maz, un kuru es noteikti varu ieteikt māmiņām, kurām reizēm iezogas nogurums vai bezcerība cīņā par sava bērniņa veselību.