Kā tikt pāri bērniņa zaudējuma sāpēm

Dzīvē mēs ik dienu sastopamies ar dažādiem pārbaudījumiem, kas mūs maina un veido par labākiem cilvēkiem, taču reizēm šie pārbaudījumi ir tik lieli un grūti, ka šķiet – ar tiem iemācīties sadzīvot nav iespējams. Mēs lūdzam un ceram, ka notikušasi mums ir tikai šķitis un tas, ko mēs šobrīd piedzīvojam, nevar būt īstenība.

“Sēras kā jebkurš process ir process ar savu sākumu un beigām. Pirmais, kad vecākiem nomirst bērniņš, viņi piedzīvo šoku un tad iziet cauri ļoti dažādām jūtām – dusmas, nepieņemšana, vainas sajūta, tā ir kaulēšanās ar nāvi – kāpēc mans bērns; arī kaulēšanās ar Dievu – kā tas vispār varēja notikt,” stāsta psiholoģe, Bērnu slimnīcas Vecāku mājas vadītāja Ilze Jozēna. “Tad vecāki nonāk līdz sērām, kas vainagojas ar samierināšanos. Lai tiktu ar šo situāciju galā, jābūt gataviem iet cauri šim sēru procesam.”

Ceļš uz samierināšanos ir lēns un ilgs, mums var būt vajadzīgi daudzi gadi līdz mēs pieņemam notikušo.

Tāpēc ir svarīgi apjaust, ka pasaulē neesam vieni ar savu nelaimi, ka vēl ir ģimenes, kuras zina, cik ļoti sāp, kad zaudēta daļiņa no sevis. Visbiežāk mēs mēdzam noslēgties savā iekšējā pasaulē, nevēloties atklāt, cik ļoti stipri esam ievainoti.

Arī ikviens no līdzcilvēkiem var palīdzēt ģimenei, kura sēro, taču teicieni – neraudi, viss pāries – nebūs īstie vārdi, kurus teikt. Nereti vislabāk būt līdzās klusējot.

Psiholoģe Ilze Jozēna zina stāstīt par izjūtām sēru laikā: “Fiziskie pieskārieni varētu palīdzēt, jo sēru laikā ir tāds milzīgs tukšums, sāpes, kuras vārdos nav aprakstāmas un cilvēks sērošanas brīdī jūtas pilnīgi viens, vientuļš, tāpēc fiziskie pieskārieni ir tie, kas palīdz. Ja mēs esam tuvi cilvēki, mēs varam viens otru apskaut, ja mēs esam tālāki cilvēki vai šis sērojošais cilvēks nevēlas, ka mēs savos apskāvienos viņu esam nosmacējuši, mēs varam paturēt roku.”

Jau kādu laiku Bērnu Slimnīcas Vecāku mājā ģimenēm ir iespēja tikties pašpalīdzības jeb atbalsta grupā un runāt par notikušo, ļaujot sajūtām un emocijām vienkārši plūst.

“Vecāku mājas atbalsta grupas darbības mērķis ir dalīties un uzklausīt; šeit mēs varam izrunāties par dažādām tēmām bērna zaudējuma kontekstā bez nosodījuma. Mēs visas izgājušas līdzīgu pieredzi un tas ļoti stiprina,” atzīst Evita Maurmane, Bērnu slimnīcas Vecāku  mājas atbalsta grupas vadītāja.

Atbalsta grupa ir vieta, kur runāt bez nosodījuma un vainas apziņas par notikušo, tā ir vieta, kur mēs drīkstam būt paši. “Kāds grib raudāt, kāds ir dusmīgs, apvainojies uz Dievu, tās ir vietas īstām jūtām ar mērķi, lai cilvēks pēc iespējas labāk, piedotu sev, citiem, samierinātos, pieņemtu,” savās izjūtās dalās psiholoģe Ilze Jozēna.

Un nereti brīdī, kad šķiet nekam vairs pasaulē nav nozīmes, mēs meklējam spēku ticībā augstākiem spēkiem.

Vecāku mājā ir pieejams arī kapelāns, Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls: “Bieži šie zaudējumi ir kā ceļš, kur tu nonāc pie tā, ka Dievs ir nevis augstāks spēks, kas uzsūta slimības, pieļauj kaut kādas lietas vai kurš atbildīgs par lietām, kas notiek; bet tu nonāc pie tā, ka Dievs tāpat kā tie cilvēki, kas tev ir līdzās, kuriem tu atrodi to sajūtu, ka viņi dzird, mazliet cenšas saprast, ka arī Dievs kļūst par tavu resursu – tādu, kurš ir nevis kaut kur tur, no kurienes nāk ļaunums, nāve, ciešaanas, bet viņš ir tevī. Nāve un miršana ir arī kaut kas, kas tevi var ļoti mainīt.”

Mainīties patiesi ir iespējams, jo tad, kad kaut kas beidzas, pēc kāda laika šajā tumsā ir iespēja piedzimt kaut kam jaunam un nebijušam. Mūsos ir daudz lielāks spēks, nekā mēs domājam.

Vecāku  mājas atbalsta grupas vadītājai Evitai Maurmanei ir skaidra ziņa, ko viņa vēlas nest vecākiem, kas piedzīvojuši bērniņa zaudējumu: “Tās noteikti nav beigas, viss atkal reiz būs labi - atkal saule spīdēs koši dzeltena un zāle atkal būs koši zaļa!”

Māmiņu klubs