Kā punkts uz „i” nelāgai dienai – bērns dārziņā sakosts

Nebiju domājusi, ka pienāks tas brīdis, kad arī man būs jāraksta „Manu bērnu šodien dārziņā sakoda”.

Visu dienu dzīvoju nelāgā noskaņojumā, uzvilkusies un daudz bubināju, jo nācās kāpt pāri savai ētikai un saviem principiem. Tādēļ cerēju, ka dienas noslēgums būs veiksmīgāks – kaut vai ar kādu pārīti sveču, glāzīti sarkanvīna un foršu mūziku fonā, tomēr nekā. Aizejot dēlam pakaļ uz bērnudārzu, auklīte pavisam saskumusi teica, ka nezinot, kā es to uztveršot, taču viens no bērniem šodien sakodis manējo. Iesākumā nodomāju, ka gan jau būs labi, tad nu bēda, bet, kad sagaidīju savu žiperi, sirds savilkās murskulī un gribējās savu mīluli nobučot no kājām līdz galvai, jo auss sakosta pamatīgi – līdz asinīm un ar izkostu ādas gabaliņu.

Centos sevi kontrolēt, sakot auklītei, ka neko darīt. Tiesa gan, cilvēks to pārdzīvoja ļoti, sakot, ka tas bija tikai sekundes jautājums un tagad nevarēs visu nakti mierīgi gulēt.

Atzīšos, tā īsti nezinu, kā šādās situācijās reaģēt. Vainot auklīti? Nē, taču. Ne jau viņa koda, ne jau viņa māca vienam otru sakost. Tajā pašā laikā esam ar vīru piefiksējuši, ka pēdējā laikā dēls sācis dusmu uzplūdos kost, kas viņam iepriekš nebija raksturīgi. Tagad vismaz zinām, no kuras puses pūš vējš, no kā tiek apgūtas šādas gudrības. Ko darīt? Parunāt zem četrām acīm ar vainīgā bērna vecākiem? Atzīšos, man ir maza ticība, ka viņi diez vai jutīsies par to vainīgi, jo katram savs bērns ir vismīļākais un vislabākais.

Jau iepriekš, kad esmu auklītēm izteikusi savus novērojumus, ka dēls palicis agresīvāks, vicina pa gaisu dūres, esmu saņēmusi atbildi, ka grupiņā esot viens, kurš ir ar šādiem netikumiem, taču cenšoties ar to cīnīties, lai citi no tā neciestu. Bet, redz, tomēr nesanāca. Kāds cieta.

Patlaban, atgriezies no bērnudārza, dēls mierīgi guļ.