Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Katru reizi, kad ieraugu kāda raksta virsrakstu, kurš vēsta par tēmu „Kā pieradināt bērnu gulēt savā gultā”, ar nepacietību veru to vaļā, cerot ieraudzīt brīnumrecepti. Diemžēl līdz šim nekas nav līdzējis. Lielākoties padomi aprobežojas ar ieteikumiem nolikt bērna gultu blakus vecāku gultai, atstāt ieslēgtu gaismu utt. Bet tas nelīdz! Vismaz ne mūsu gadījumā.
Apzinos, ka mūsu problēma, ja to tā var nodēvēt, ir smagi ielaista. Viss sākās, kad bērnam bija aptuveni 6 mēneši un viņš naktīs tik bieži cēlās augšā, ka fiziski man vairs nebija spēka tiek bieži celties un viņu aprūpēt, tādēļ pasāku naktīs viņu guldīt mūsu gultā. Un ar to viss sākās un vēl nav beidzies arī tagad, kad bērnam ir jau 3 gadi.
Vienubrīd bija periods, kad bērns bija jau pasācis naktis izgulēt savā gultiņā (bet tikai tad, ja aizmiga lielajā gultā un pēc tam tika pārnests uz mazo), taču līdz ar darba vietas maiņu un pastiprinātajiem stresiem viss atkal ir atsācies. Vakaros izdodas bērnu pierunāt gulēt savā gultā (lielajā gultā viņš pat negrib gulēt), taču, pēc pāris stundām viņš ar visu segu un spilventiņu padusē ierodas mūsu guļamistabā.
Ko darīt? Esmu mēģinājusi uz spilventiņa pilināt baldriānus, dot Baha ziedu bumbiņas un vēl neskaitāmus citus variantus, taču nekas nelīdz. Dažbrīd, kad jau kārtējo reizi neesam izgulējušies, jo bērns ir nakts vidū atnācis pie mums uz gultu, bet, kā jau bērns, pa miegam spārdījis, mētājis rokas, pašus pārņem izmisums. Tik liels, ka vīrs ir piedraudējis, ka vakaros vienkārši slēgs ciet guļamistabas durvis.
Runāt ar bērnu, lai viņš tā vairāk nedara? Katru reizi atduramies pret to, ka viņam vienam esot naktī bail no tumsas. Taču arī naktslampiņa bērnistabā nelīdz.
Tādēļ jau kārtējo rītu pamostamies kā nozombēti, jo esam neizgulējušies un noguruši no mūžīgā cīniņa.
Kāda ir Tava pieredze? Kā Tu pieradināji savu bērnu visu nakti gulēt savā gultiņā?
Tad nu nebrīnos ,no kurienes pārsvarā ,tāda dīvaina seksuālā audzināšana.
Dažām tas šķiet Ok... tik pēc kāda laika tie vīri atrod citu gultu ar citu sievieti... Kā Rets Batlers teica - pasaulē ir daudz gultu un lielākajā daļā no tām guļ sievietes.
Trīsgadnieks var mierīgi gulēt savā istabā, savā gultiņā. Protams, ja spēkā ir pāraprūpe, tad gulēs pie mammītes līdz pilngadībai 😃
Piekrītu kerstyna , ja tas traucē, tad nedrīkst ļaut problēmai nobriest! Bērniņš būtu jāradina, cik vien agrīni iespējams.
Mīļās meitenes vai jums tiešām pareizi liekas , ka jūsu vīram jāguļ citā gultā, citā istabā?
Manuprāt, katrs bērns ir savādāks. Lielo meitu 4gadi nevaram pierunāt gulēt ar brālīti 2gadi vienā istabā un iemigt. Bet brālis jau no gada vecuma pats iet uz savu gultiņu un dodas gulēt. Lielo meitu jaatstāj iemigt raud.
Man tagad ir jaundzimušais, kuru NEVAR nolikt gilēt gultiņā vienu pašu. Vai nu mostas uzreiz, vai pēc 20 min. Vai man viņu vajadzētu brēcināt? Paēdis ir, vēders īpaši nemoka. Izmēģinājām ietīšanu, balto troksni - nelīdz. Priecājos, ka vismaz klēpī un blakus guļ.
Pirmais bērns bija daudz labāks gulētājs, bet vienalga ērtāk barot bija, ja gulējām kopā. Ieviesām lielu matraci, lai visiem būtu ērti. 3 gados labprāt iekāpa savā gultā. Atsevišķā istabā vēl neliktu, jo uznāk viņam naktīs ik pa laikam kaut kāda raize.
Vienkārši rēķinos, ka bērni prasīs uzmanību un tuvumu arī tad, kad mums tas neliksies ērti. Aizslēgt durvis un trīsgadniekam pateikt: "Mums vienalga, ka tev vienam bail" nespētu. Tas vel ir mazs bērns tomēr.
Es pat neļāvu problēmai nobriest. Abi mani puikas nekad nav gulē'juši man blakus, tikai un vienīgi savā gultiņā.
Bet Jūsu gadījumā - konsekventa nostāja - vairs nekāda čučēšana vecāku gultā, kā atnāk, tā nesiet atpakaļ uz viņa gultiņu.
No kļūdām mācās. Tagad būs rūgta pieredze, ka ar nākamo jābūt saprātīgākai un nekādas gulēšanas vecāku gultā 😀
Mūsu ģimenē šāda "problēma" beidzās tikai neilgi pirms brālīša piedzimšanas rudenī.Jā, arī Dariuss bija liels puika- gandrīz 4 gadi,bet nu līdzīgi kā Tev- kā "ielaidām", tā gultā uz palikšanu..
Receptes nav, tikai runāšana, stāstīšana, vakara rituāli tieši viņa gultiņā, nopirkām pat lielo puišu gultasveļu. Un vienu nakti tas notika- no rīta ar vīru priecīgi gājām modināt viņu savā gultiņā,jo tāpat kā Tu raksti- neizgulēties,kad viens apkārt spārdās, ir ļoti viegli.
Ko es varu ieteikt, ko es arī tagad daru- neņemu Edvardu blakus mums gultā. pabaroju naktī un lieku atpakaļ viņa gultiņā.Tieši šī iemesla dēļ- lai nepierod.