19.04 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Kļūstot par māmiņu, sieviete gribot negribot izmainās – pirmajā vietā noteikti ir mazulis. Īpaši pēc pašas dzimšanas, pirmajos mēnešos māmiņa uztver sevi un bērnu kā vienu veselumu, viņa saka – mēs ēdam, mēs dzeram, mēs guļam, tomēr ejot laikam mamma no mazuļa sāk nošķirties, īpaši jau sasniedzot gadiņa vecumu, daudzas māmiņas var palēnām ieiet iepriekšējā dzīves ritmā, vairāk pievērsties saviem hobijiem, atsākt strādāt. Tomēr ir arī savādāki scenāriji, proti, ja māmiņai jārūpējas par īpašo mazuli.
Ja bērniņš ir mazs mīlīgs zīdainītis, kuru jāģērbj, jābaro un jānēsā uz rokām pāris mēnešus, tas ir jauki un vecāki to dara ar prieku, šajā laika posmā aizmirstot par savām vajadzībām. Cik gan nav dzirdēts, ka mamma aizmirst ieiet dušā, nesaķemmē matus, bet mazulis gan ir pabarots, pārtīts un apmīļots. Dienas sastāv no pastaigām, autiņu maiņas drēbīšu mazgāšanas un barošanas.
Pēc kāda laika ir tikai normāli, ka māmiņa grib kaut kur izskriet kaut uz stundiņu un veltīt laiku tikai sev.
Tomēr iedomājieties, kā jūtas māmiņa, kurai tieši tādas pat darbības kā tika veiktas bērna divu mēnešu vecumā, jāveic arī divu gadu vecumā? Bērns ir jābaro, jāģērbj, jāvanno, jāved ārā ratos, jānēsā apkārt, bet tas pat nebūtu grūtākais – īpašie bērniņi prasa nemitīgas rūpes, lai noritētu viņu attīstība, kā arī nepieciešams veikt regulāras veselības pārbaudes.
Tas nozīmē, ka māmiņas dienas izskatās apmēram vienādi – celšanās, rīta tualete, brokastis, došanās uz nodarbībām, pusdienas mājās, pavingrošana, pastaigas vai citas aktivitātes, atkal pavingrošana, vakariņas, vanna, gulēšana. Dzīve rit stingri pēc plānotāja, jo visticamāk, ka gandrīz katru dienu bērni tiek vesti uz nodarbībām, daždien pat uz vairākām, tomēr, ja arī kāda ir „brīvdiena”, māmiņas regulāri ar saviem mīluļiem vingro mājās pašas.
„Reizēm man uznāk izmisums, jo viss griežas kā vāveres ritenī- zvani ārstiem, braucieni pie ārstiem, atkal pieteikumi pie nākamajiem speciālistiem, visas vingrošanas, rehabilitācijas un nepārtrauktas rūpes par mazo!”
Atkarībā no attīstības tempiem, zīdaiņu periods ieilgs. Ticiet, tas prasa ārkārtīgi lielu fizisko un garīgo spēku, jo skriešanās no viena ārsta pie otra, no vienas nodarbības uz otru, mammai vienkārši pietrūkst laiks sev!
„Man un nācās secināt, ka tomēr esmu mazliet sevi pazaudējusi Viss, kas manā dzīvē šobrīd ir svarīgs un sagādā milzu prieku, ir mans mazais. Vismazākais viņa progress ir man iemesls smaidīt un būt laimīgai. Internetā es sēžu arī galvenokārt tāpēc, lai sameklētu vēl un vēl kādu noderīgu un svarīgu informāciju, kas noderētu puikas audzināšanā. Man pašai nemaz nav īsti nekādas savas intereses vai hobiji... Ja nebūtu draudzenes, kas šad tad izvelk no mājas, tad es jau būtu te ieaugusi.”
Kā zināms, ja cilvēks laiku pa laikam neatrod mirklīti sev, neattīsta savas prasmes, nenodarbojas ar saviem hobijiem un nepievēršanas savām interesēm, viņš pārstāj attīstīties un eksistē jau kā tāds robots – mehānisku darbību veicējs. Bez tam – visi ikdienišķie prieciņi ir domāti tam, lai no tiem smeltos enerģiju, spēku sapurināties, piecelties un iet tālāk. Ja sieviete ilgāku dzīves posmu pilnībā saplūst ar savu bērnu, viņa pazaudē sevi. Kādu dienu pamostoties un ieskatoties spogulī nākas secināt – kas es esmu? Kādreiz man patika ceļot, braukt ar riteni vai līdz spēka izsīkumam izdejoties, bet tagad es to nedaru jau gadiem! Vai es esmu tikai sava bērna fizioterapeits, aukle un barotāja, vai arī sieviete – māksliniece, mūziķe, rakstniece, sportiste, skolotāja, kaislīga lasītāja?
Protams, daudz spēka un prieku katrai mātei dod bērns, mīļotais vīrietis, draugi, radinieki, bet vai ar to pietiek?
Bez tam – bērns ne tikai sagādā prieku, bet arī dubultīgi ņem no mammas enerģiju, vīrietis arī prasa savu devu mīlestības un uzmanības, tieši tāpat kā draugi un radi.
Tieši tādēļ, lai nepazaudētu sevi, lai smeltos enerģiju, katrai īpašā bērna māmiņai savā dienas plānotāja ir jāizdara ieraksts – laiks MAN!
„ Es sapratu, ka nevaru atdot visu, visu, visu bērnam. Es gribu būt pati -kā es, kā sieviete, kā cilvēks, kā.........nevis dzīvot bērna dzīvi.”
Ja uznāk sirdsapziņas pārmetumi – bet es šajā laikā varēju pavingrot ar bērnu, tie ir jādzen prom!
Jūs noteikti tāpat dariet ārkārtīgi daudz, un no vienas, divām stundām nekas globāli nemainīsies. Ja roka neceļas veltīt laiku tikai sev katru dienu, vai arī tiešām tīri fiziski tas nav iespējams, izbrīvējiet sev laiku vismaz brīvdienās, piemēram, sarunājiet, ka mazo pieskatīs un aprūpēs vīrs vai kāds cits uzticams cilvēks, un dariet to, kas jums sagādā patiesu prieku – kaut vai aizejot pastaigāties pa veikaliem, izbraucot ar riteni, aizejot uz baseinu, pasēžot un palasot grāmatu, ejot pastaigāties pa mežu, klausoties mūziku un dziedot.
„Jā, man ļoti palīdz ģimene, palaiž mani kaut kur atpūsties, bet tik un tā man nāk tai laikā prātā domas par mazo! Par to kā būs nākotnē?! Nu nespēju es atslēgties! Aizbraucu iepirkties, it kā sev drēbes nopirkt, bet, kad atbraucu mājās- pilns maiss ar drēbēm bērnam, pat nemanīju kā tas gadījās!”
Protams, paliek aktuāls jautājums par to, kā „atslēgt” galvu, lai nebūtu kārdinājums tomēr arī brīvajā laikā tikai domāt par bērniņu, spriest, ko es šajā laikā varēju padarīt un tā tālāk. Manuprāt, tas ir treniņa jautājums, jo biežāk laiks tiek veltīts sev, jo labāk izdodas koncentrēties uz sevi, kā arī svarīgi ir atrast nodarbi, kas tiešām prasa ne tikai aktīvu tava ķermeņa, bet arī prāta piedalīšanos, kā, piemēram, joga.
Iespējas, kā un ko darīt savai attīstībai ir jāmeklē katrai pašai, tomēr varbūt palīdzēs kādas idejas no citu māmiņu pieredzes:
1 ) Atslodzei dodos iepirkties.
2) Pāris reizes gadā dodos uz kādu teātri, kas ir mana vājība.
3) Mana aizraušanās ir mākslas terapija.
4) Es atjaunojos divās matērijās - klusumā un ūdenī
5) Pienākumu sadale. Uzreiz vieglāk elpot, kad zinu, piemēram, šodien pēc darba varu mierīgā garā braukt uz mājām, ieiet veikalā un baudīt to, kaut vai tikai ar acīm, jo zinu, ka otrā galā būs pārņemta stafete...
6) Darbs man ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, tas man palīdz atslēgties un vismaz tajā laikā nedomāt.
7) Kad sanāk, klausos mūziku pilnā balsī dziedu līdzi, kad neviens nav mājās.
8) Mana sirdslieta ir šķirnes suņi. Daudzus gadus man nebija neviena suņa, jo nebija nekādu iespēju. Tagad jau būs divi gadi, kā man atkal ir mana mīļā aizraušanās. Vakaros mēs ar draudzeni 1,5-2 stundas staigājam ar suņiem, manas sajūtas uzlabojas.
9) Mans labākais atslēgšanās veids, vai es dodos kājām uz veikalu pēc pārtikas, vai kārtot darīšanas, ir mūzika. Man mīļa pozitīvas un uzmundrinošas mūzikas kolekcija mp3 pleijerī vai telefonā tiek ieslēgta austiņās uzreiz kā izeju pa durvīm, braucot transportā, visur. Domās dziedu līdz. Tas uzreiz atslēdz domas. Sava veida mūzikas terapija mammai. Līdz ar to pat parasta pārtikas sagāde dod atpūtu.
10) Tikko izlasīju Velku fonda grāmatas "Prieks dzīvot", "Aizliegtās skumjas" un "Kad kokiem nokrīt lapas, pa virtuves logu var redzēt tālāk" un paņēmu sev ļoti vērtīgu informāciju pārdomām, tāpat mani iedvesmo pazīstamās īpašo bērnu vecāki, sarunas ar viņiem.
11) Paņemt un aizbraukt pastaigāt gar jūru. Dažreiz iepauzēšana tieši var palīdzēt, nevis bezgala gara pienākumu rinda, kas nospiež gan mammu, gan līdz ar to arī bērnu.
12) Dzīvoju šodien. Es priecājos par šodienu ar bērnu. Mēs nekad nezināsim, kas un kā būs rīt. Kad diena beidzas, es aizšķiru to lapu, mācoties no tās, un eju pie nākamās lapas. Ja es šķiršu uz priekšu, uz vidu vai beigām, cik daudz interesantu un dažādu lapu gan es būšu palaidusi garām. Mēģini koncentrēties uz to dienu - ko gan labu mēs šodien varam kopā veikt.