Gaidot mazuli, aizvien lielākus apgriezienus uzņēma ziņas par tādu lietu, kā bērna vadīta ēšana (BVĒ). Daudz par to lasīju, klausījos, pat nopirku slaveno (lasi – vienīgo latviešu valodā) grāmatiņu par šo tēmu un izlasīju to no vāka līdz vākam. Izrunāju par BVĒ ar mazuļa tēti un nolēmām, ka, jā, tam tā būs būt. Mēs bērnam neuzspiedīsim nekādas putras vai nezināmas izcelsmes biezeņus no burciņām. Bērns pats turēs rokās brokoļus, gaļas gabalus un ēdīs.
Pienāca laiks, kad mūsu dēls sāka izrādīt interesi par “lielo cilvēku” ēdienu, jo cik gan ilgi pārtiksi no tā mammas piena. Gribas arī ko tādu, kur var savus mazos, baltos zobiņus iecirst. Sautēju brokoļus, mizoju burkānus, atlasīju vislabākos gaļas gabaliņus... Robis, nosēdināts pie lielā galda, ar lielu interesi iecirta zobus pirmajā brokolī un daļu no tā arī dabūja savā vēderā. Mēs, vecāki, bijām sajūsmā. Tāds ziķeris, tik apķērīgs bērns. Tad nu vēl ar lielāku sparu ķēros pie tāda ēdiena gatavošanas, no kura varētu paēst gan mēs, lielie, gan mūsu atvasīte, bet... dēlam iestājās neliela pauze. Tā teikt, atšujieties no manis ar savu veselīgo uzturu, gribu paslinkot, vēl visu mūžu varēšu košļāt un gremot.
Negribot uzspiest ēšanu, ļāvām dēlēnam vaļu. Proti, kad būs gatavs turpināt iepazīt lielo cilvēku ēdienu, tad arī turpināsim. Jo ne jau velti to sauc par BVĒ. Mēs bijām pacietīgi, katru dienu piedāvājām pa kādam produktam, lai bērns pamēģina... un tad, pārkāpjot jebkādus BVĒ standartus, piedāvāju mazulim ēdienu no burciņas. Un, jūsuprāt, kāda bija reakcija? Bērna acis iemirdzējās un tika iztukšota visa mazā burciņa ar ķirbju biezeni. Pēc šī gadījuma sapratu, ka tikai pirkstiņēdiena došana un “nesamudrītās” pārtikas piedāvāšana mūsu bērnam tā īsti nesimpatizē, tādēļ ik pa laikam turpināju piedāvāt arī pa kādam biezenim un putrai.
Tagad Robis ar lielu interesi nogaršo visus nesablenderētos, nesaspaidītos produktus (gurķis gan, viņaprāt, ir kaut kas pilnīgi un galīgi neēdams), un dienas laikā arī apēd pāris porcijas ar biezeni.
Tā, lūk, mūsu bērns pats vada savu ēšanu, jo, lai arī maziņš, patiesībā tāds mazs ziķeris ir viena ļoti apķērīga būtne, kurai par visu ir savi uzskati un viedoklis. Respektēsim to, nepieturoties tikai pie grāmatā drukātā burta, ka tā un ne citādi ir vislabāk un vispareizāk.
Ja bērns vēlas ķirbja biezeni, var tak izvārīt mājās un būs ļoti veselīgi. Nu es domāju, ko tur tās burciņas, tur tiešām nekā laba. Es bvē pievērsos apstākļu spiesta. Bērni ar mazu vecuma starpību, abi jābaro. Nu tad mazajam no 6mēn. devu visu rokās. Gan viņam patika, gan man bija brīvas rokas un nedaudz laika. Jebkuru putru un biezeni sagatavoju plācenīšos, lai mazais var turēt rokās. Man likās ērti.
Es gan to nesaistīju ar papildēdiena došanu, taču dēlēns ap to laiku arī bija nemierīgs un naktī cēlās pēc aptuveni 1,5 stundas. Kad par to toreiz ieminējos ārstei, viņa sāka prātot, kas pie vainas, jo svars klāt nāca labi utt. Bet beigās, šķiet vainīgi bija daudzie zobiņi, kuri puikam līda ārā viens pēc otra.
Rokā dodu turēt un grauzt burkānu. Viegli noturams mazajā ķepiņā. Tas pats brokolis un puķkāposts ir ļoti pateicīgs ēšanai, turot rokā, jo dārzeņi ir ļoti parocīgas formas. Banāns - arī laba štelle, vienīgais, jārēķinās, ka saspaidīts banāns būs visur- uz sienām, grīdas un matos (arī mājdzīvnieka kažokā), toties mazajam ļoti garšo.
jauki!
arī mūsu ģimenē +- šī BVĒ notika un ļoti veiksmīgi bērns ēd 😀
manuprāt, nav jau svarīgākais taktika, bet panākt to, ka bērns ēd tik daudz, cik vēlas, spēj sajust savu vēderiņu un ka saprot, ka ir jāēd, lai būtu vesels un ka citreiz ir jāapēd arī kaut kas, kas tik ļoti negaršo, kaut nedaudz, bet kas ir veselīgs.