Kā kaut ko neiegūst-raud!

2 gadi mazā cilvēka dzīvē viennozīmīgi ir interesants vecums. Arī man nereti matos iemetas pāris sirmas šķipsnas no šī interesantā vecuma.

Ievērojusi esmu tādu lietiņu kā asaru pupu birdināšanu pie teju vai itin visa, ko nevar iegūt vai grib, pat ja vēl nav ne atteikts, ne iedots(sanāk ne momentāli apmierināta vēlme/iegriba). Piemēram, situācija, lai saprastu par ko runāju:

Stāvu wc pie spoguļa. Pienāk meita klāt, izstiepj roku, rāda uz skapīti, lai iedodu maciņu ar kosmētiku paskatīties, un uzreiz sāk raudāt vai vismaz tā kā kaukt-āāā, dod, dod. Nu tiešām kaukt. Līdzīgi kā vilki mežā kauc, tā man prasa. Vēl piemērs:prasa atkal kaut ko. Šo nu gan es pasaku, ka nedošu, nevar ņemt. Un te nu iepūt man! Raud nenormāli, un te nu dari ko gribi-skaidro, neskaidro, tāpat. Es vienkārši aizeju uz otru istabu vai ignorēju, jo bezjēdzīgi kaut ko teikt no sērijas-nāc, iesim paskatīties to un to vai, meitiņ, to nedrīkst ņemt, jo būstas un tas. Nē, šos psihalogu ieteikumus var atstāt teorijai. Praksē manam bērnam ir pie kājas ko un kā saku, jo ir tāds kā taisnvilciens, kur ir es gribu, man vajag, un viss pārējais ir vienalga.

Es īsti neizprotu cik tālu šis viss ir normāli un vecumam atbilstoši un cik daudz jau tas ir nepatīkami(lai arī tāpat jau ir) un nepieņemami, kur ir balanss starp izlutināšanu bērna manipulēšanu ar vecākiem, un cik daudz tādi niķi piederasvecumam....?Jūsu pieredze, domas?