Kā Katrīne draugu meklēja

Katrīnei bija divi gadi, kad viņa ienāca istabā, stiepjot mazo Mikiju. TAS BŪS MANS DAUGS.

Mans sapnis ir bijis, ka manā mājā būs ruds runcis un tas piepildījās. Kas tas bija par kaķī, nevaru Jums izstāstīts. Mīļš, maigs, paties draugs Katrīnei. Katrīne varēju caurām dienām ar viņu rotaļāties, baroja viņu un ģērba, bet tad pavasarī kaķītis bija dabūjis vīrusu un vienas nakts laikā nomira.

Kādu brīdi likās, ka tā tas paliks, bet tad pēkšņi es ieraugu Katrīni saritinājušos gultiņā un raudot. Man nav drauga, Mans Mikijs nomira. Tas turpinājās ar raudāšanu pa naktīm sapņos. Bija skaidrs, ka kautkas darāms. Mūsu mājas kaķu meitene Mīce redzot, ka nav labi, pat sāka nākt pie Katrīnes un sēsties blakus. Mīcei bērni nepatīk un arī pieaugušiem ucināties viņa neļauj. 

Sēdāmies abas kopā un izrunājām visas sāpītes un es izvirzīju nosacījumu, ja es redzēšu, ka Katrīne bez atgādinājuma tiek galā ar mājā esošiem dzīvniekiem, padomāšu par jaunu draugu. Katrīne cītīgi katru dienu un tiešām bez atgādinājuma baroja mājās mīluļus, bet es laiku pa laikam meklēju draugu. Gribējās ko līdzīgu Mikijam, ja nē tad noteikti ar labsirdīgu skatienu.