Ļoti bieži māmiņas uzdod sev aptuveni šādu jautājumu: "Ko darīt, ja bērniņš kliedz, raud brīžos, kad tiek sēdināts uz podiņa vai viņam tiek piedāvāts uz tā apsēsties? Ko darīt, ja viņš nevēlas uz tā sēdēt?". Konsultē fizioterapeite Līga Barone - Tamoviča.
Bērniem ap pusotru līdz divarpus gadiem nav daudz veidu, kā viņi var pateikt savas izjūtas un domas. Viņi var pateikt pāris vārdus, ar žestiem un ķermeņa valodu parādīt vai paskaidrot, ko vēlas iegūt vai darīt.
Tā arī viņi izmanto raudāšanu un kliegšanu, lai izteiktu savas emocijas. Tas tā ir ar dažādām dzīves situācijām, ne tikai saistībā ar podiņu. Ir nozīmīgi to saprast un palīdzēt bērnam izpaust savas domas, emocijas, jautājumus un vēlmes. Piemēram, ja bērns raud, ja viņam tiek piedāvāts podiņš, pieaugušā uzdevums ir izprast situāciju, kādēļ bērnam šis process ir kļuvis nepatīkams.
Iemesli var būt vairāki, piemēram, kādu laiku pārāk cieta vēdera izeja, pārāk uzstājīgs pieaugušais, kas gaida rezultātu podiņā, vai arī vienkārši bērnam nav vēlme tieši šobrīd sēdēt, jo gribas spēlēties un skriet.
Bet ļoti nozīmīgi ir ievērot, vai bērns izprot, kas ir darāms uz podiņa. Ja tas tā nav, bet mēs tikai piedāvājam un piedāvājam, liekam sēdēt un nez ko gaidām, tad bērns ir neizpratnē par mūsu rīcību un protestē.
Šī raudāšana, kliegšana un mukšana no podiņa parāda, ka bērns nesaprot, ko no viņa gaida, bet pieaugušais nesaprot bērna rīcību. Situāciju būtu jārisina pieaugušajam ar cieņu, mīlestību un izpratni pret bērniņu, apdomājot šīs nepetīkamās situācijas iespējamos iemeslus, jācenšas tos novērst, jāaprunājas ar bērnu un jāietur pauze.
Protams, podiņam jābūt ir bērnam sasniedzamā vietā, lai viņš jebkurā situācijā varētu pats izvēlēties to lietot.
Vēl viena svarīga lieta ir vecuma, kurā tiek "poda lieta" aktualizēta. Te būtu jārunā par metodiku kā bērns tiek iepazīstināts ar saviem fizioloģiskajiem procesiem. Vai tas ir tikai gada vecumā, kad bērns tiek uzlikts uz poda un gaidīts rezultāts, kas bērnam nav saprotams. Tāpēc par to, kas uzrodas autiņbiksēs, ir jāsāk runāt jau no pirmās dienas. Piespiest sēdēt var, bet tas nedod rezultātus.
Bērni, kas nodarbināti ar mantām, grāmatām, tv vai planšetēm, var netīšām pačurāt podā, bet tas nepalielinās viņu izpratni par savām dabiskajām vajadzībām un procesiem. Tas neatvieglo, nepaātrina podiņmācības rezultātus, neietaupa uz autiņbiksēm, bet, kas īpaši svarīgi, var radīt konfliktus un attiecību problēmas starp bērnu un vecākiem.
Tādēļ mēs bieži vien varam novērot, ka bērni skrien prom no podiņa vai arī ar raudāšanu grib pateikt, ka nevēlas vai nesaprot vecāku vēlmi, lai bērns sēdētu un kaut ko darītu uz podiņa.
Fizieoterapeite iesaka "Pavērojiet savu bērnu,cik daudz viņš izprot savu ķermeni, paskaidrot procesus un parādīt, kur būtu tā iespēja iet nokārtoties. Tad bērns jutīsies uzklausīts un saprasts, neraudās un nemuks prom, bet baudīs labas attiecības ar vecākiem."
Māmiņu Klubs