Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Pastāstīšu par mūsu bēdu , gribēju būt kārtīgā, gadīgā mamma un mazo jau kopš 6m vecuma sēdināju uz podiņa , tad tas bija tā, hobija pēc un lai mazais apgūst ,ko no viņa grib ,kad apsēdina . Tajā vecumā domāju , nu nekas ,ka pāris autiņbiksītes aiziet , man galvenais būtu tas, lai pieaugot bērns zinātu ,kas ir podiņš un nebūtu ar šausmām to jāskatās !
Un salaidu visu dēlī! Mums ir pusotrs , tomēr mazais pats uz podiņu neprasās , pastāstīšu kā mums tas notiek . Diennaktī aiziet vienas autiņbiksītes , pārsvarā tās velkam uz gulēšanas laiku, kā arī uz ārā iešanu . Nenoliegšu ,ka šajā laikā esmu bijusi svētlaimē ,kad pēc nakts miega ,mazais pieceļas pilnīgi sauss ,arī pēc vairākām laukā pavadītām stundām ,ienākam istabā , autiņbiksītes ir sausas un uzsēdinot uz podiņa , tiek piečurāts pus pods :)
Es īsti nezinu ,kur kļūdījos , jo ikdienā bērns neprasās uz podiņa, manuprāt tā varētu būt ,jo es nemitīgi prasu “gribi uz podiņa ? Iesim pačurāt”? Uz ko bieži dabūju atbildi “nē,nē!” Un šādi sagaidu biksēs čuru!
Kā jums ,māmiņas izdevās pieradināt bērnu pašu prasīt uz podiņa? Cik ilgi laiku tas aizņēma , zinu ,te katrs gadījums ir unikāls un individuāls , bet smelšos idejas no jums ,mēģinot tās praksē :)
Nja, laikam joprojām spēkā ir tā vērtēšana, ka laba mamma = mamma, kurai viengadnieks-pusotrgadnieks iet uz podiņa.
Es savam šobrīdējam divgadniekam pusotrā gadā neredzēju nekādu jēgu mācīt iet uz poda. Ne viņš juta, ka viņam čurāt gribas, pat slapjas bikses netraucēja. Tecināja to čuru un pat nemanīja.
īsi pēc 2 gadu vecuma redzēju, ka ir jau citādi - kad nav autiņbiksītes uzvilktas, tad sāka nevis tecināt, bet tā kā paciesties un domāt, ko nu tagad darīt. Un slapjas bikses uzreiz vilka nost, stāstīdams, ka čura tur. Tad arī piedāvāju podu un sāku stāstīt, ka čuru var tecināt tur, tad bikses būs sausas. Tad arī uzreiz pārgāju uz to, ka mājās iekšā vienmēr bez autiņbiksītēm, pēc nedēļas arī bērnudārzā. Gadās, protams, avārijas, bet, ja notrāpa īstajā brīdī piedāvāt to podu vai ja pats nav ļoti aizrāvies ar spēlēšanos, iet bez problēmām. Pa nakti gan lieku pamperu un domāju, ka to darīšu vēl ilgi. Jo viņš neizguļ nakti sauss.
Ar lielo puiku man vēl citādāks stāsts. Uz poda sāka iet apm gada un 8 mēn. vecumā, bet naktīs čurā nepamostoties joprojām, arī 5 gadu vecumā. Bijām pie ārsta, viss viņam kārtībā, vienkārši šajā vecumā tā mēdz būt. Diemžēl pamperu, protams, jau sen negrib vilkt.
Tā ka vispār īsti nepiekrītu, ka sausa nakts ir viens no svarīgajiem rādītājiem, ka bērns gatavs iet uz poda. dažiem tomēr čurāt vajag biežāk, bet tas nenozīmē, ka viņi to kādā konkrētā vecumā nav spējīgi pamanīt un aiziet uz poda. Un manās mājās arī būs tā, ka, ja bērnam gribas ūdeni, viņš ūdeni dabūs. Kaut vai minūti pirms gulētiešanas.
Katram bērnam tas ir individuāli. Liec uz podiņa pirms/pēc gulēšanas, pirms/pēc laukā iešanas, ar laiku sapratīs.
Par naktīm nesatraucies, kamēr stabili neizguļ sauss, nemoci sevi un bērnu, izmanto autiņbiksi!
Man ir divi bērni - viens pusotra gada vecumā kā novilka autiņbikses, tā viss, neļāva tās vilkt atpakaļ un pāris dienu laikā viss bija apgūts. Ar otru piestrādāju vairāk, bet saprašana par vajadzību nāca vien ar 2 gadu vecumu, bet naktis sausas sāka izgulēt krietni vēlāk. Viss labi - uz skolu ar autiņbiksēm neaizgāja.
Lai veicas!
Mana Ieva ir vienaudze. Izskatās, ka viņa vēl īsti nekontrolē visus tos procesus, īsti nesaprot, kas uz podiņa darāms. Tadēļ neiespringstu - vēl ir maziņa, visam savs laiks. 😉 Mēģināsim, kad būs siltāks, tā nopietnāk. Galvenais - vērošu, vai viņa maz saprot, kas ar podiņu darāms. Un neuzspiedīšu.