Huggies Mīlestības valoda: Pieskārieni sajūtām.

Pieskārieni - ir tava mīlestības valoda? Vai arī tev nepatīk visas šīs maiguma lietas?

Pieskārieni noteikti ir manas mīlestības valoda...tā ir valoda, kuru varu sniegt tik DAUDZ...un pat tad, kad liktos, ka jau pietiek :D man ir vēl un vēl.

Cik svarīgs tev ir maigums un pieskārieni attiecībās ar mīļoto?

Tas ir pats labākais veids, kā sajūtu vīra mīlestību, jo pieskārieni man patīk labāk, kā vārdi. Katrs pieskāriens liek sajust tik daudz patīkamu trīsu un maigumu, un tu pacelies spārnos un jūties guļam uz liela gubu mākoņa. Arī man patīk sniegt daudz maigu pieskārienu, buču. Jo tas man šķiet ideāls veids kā ķermeniski pateikt vēl ciešāk un intīmāk - ES TEVI MĪLU! 

Ik rīta buča, apskāviens...man patīk laiks, ko pavadam kopā klusējot, bet runājot caur pieskārienu valodu, jo tai tik tiešām vārdus nevajag. Mīlestības acu skatiens, ko viens otram veltam - izsaka visu. 

Vai tavi vecāki runāja ar tevi šajā mīlestības valodā? Vai ir izdevies peldēties savu vecāku mīlestībā, maigumā bērnībā?

Oo..JĀ...vecaku mīlestības man netrūka. Protams, visvairāk tā nāca no mammas un arī manas vecmammas, bet arī tētis prata parādīt ka mīl. Laikam jau labākus vecākus nebūtu vēlējusies, jo zinu, ka daudziem tādu nav un nebija. Protams, vecāki bija arī stingri (skolas lietās, mājas solī), taču kad biju slima, pietika ielikt galvu mammas klēpī, lai sajustos tik labi, ka visas raizes pēkšņi izgaisa. 

Un tagad šo pašu mīlestības valodu nododu savam vīram un dēliņam, kā to man sniedza mani vecāki un vecvecāki. Viņi man parādija cik tas ir viegli, neprasa ne piepūli, ne līdzekļus, lai liktu otram sajusties no tiesas laimīgam.

Cik maiga ir tava komunikācija ar tavu bērnu: bučiņas, apskāvieni utt.? Vai jums saistībā ar šo ir kādi īpaši rituāli?

Mana MĪLESTĪBA ir tik liela un ietver visu - bučinas, apskāvienus, maigus pieskārienus, masāžiņas, siltu skaitienu, smaidu. Liekas, ka dēliņš manā mīlestībā jūtas kā lielas jūras vidū, kurai krastu nevar ieraudzīt. 

Arī dēliņš jau iemācījies dot mammai un tētim buču, samīļot. Un jau parādīt, cik ļoti viņam patīk mammas un tēta mīlestība. Kad mamma pa dienu bučo, mīļo, nelaiž vaļā :D un vakaros tētis pirms miedziņa pamasē muguriņu...laimīgāks bērns nav redzēts.

Vai daudz savu bērnu esi zīdaiņa vecumā ņēmusi rokās, vai arī uzskatīji, ka labāk to darīt ierobežotā apjomā, lai "neizlutinātu"?

Savu mazulīti ņēmu uz rokām pēc nepieciešamibas, jo sākumā bija liels gulētājs, un miedziņu netraucēju, ļāvu gulēt savā gultiņā, bet nomoda brīžos ņēmu rokās, mīļoju, bučoju. :)

Bet kad jau mazliet paaugās, tad tomēr skatījos, lai mazais vislaik nav pa rokām, jo tomēr pieredze rāda, kad tas nepaliek bez sekām, un bērns no tiesas pie tā pierod, tad nu paspēju saskārties ar sekām: kā dusmas, neizpratne, sliktas domas no citu puses. Bet neko nespēju padarīt, tāda bija mana sajūta, un tikai kad bērns sasniedza gadiņa vecumu uz to sāku skatīties pavisam savādāk.

Jo bērniņš paaugās, likās, ka nu jau var dot to mīlestību citi, jo jau ta izpaudās savādāk. Gustavs ir patstāvīgs, spēleties un kustēties griboš bērniņš, un nav klēpī sēdētājs, kas mani iepriecina. 

Un viņš prot veltīt brīdi lai ierāptos mammai vai tētim klēpī - apmainīties uzmanības, pieskārieniem, bučiņām un atgriezties savā istābā pie mantām. 

Zinu, ka arī ar nākošo bērnu rīkošos tāpat, jo uzskatu, ka tā ir pareizi. Un mīlestību došu no visas savas sirds, tā "ka līs pāri malām".

Mīlēsim sev tuvos un mīļos visās 5 Mīlestības Valodās...jo tas takš ir tik skaisti!!!

Jolanta =)