Hiperaprūpe. Kad rūpes par bērnu ir par daudz

Vai ir iespējams bērnu mīlēt pārāk stipri, rūpēties par daudz? Izrādās pāraprūpe jeb hiperaprūpe ir iespējama. Turklāt tā ir tikpat kaitīga bērna attīstībai, kā pamešana novārtā. Ārzemju presē pārāk centīgus vecākus sauc arī par “helikopteru vecākiem”, kas neļauj bērnam augt un attīstīties pašam.

Par sarkanajām līnijām, kas signalizē par pārāk centīgu vecāku pienākumu pildīšanu un kaitējumu, ko tas nodara, stāsta  Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Kas liecina par “pārāk lielu” mīlestību? Vēlme būt par “labiem vecākiem”, kuri izaudzina “labus bērnus”, patiesībā cenšoties caur bērniem īstenot savas nerealizētās cerības un dzīves mērķus, ir viena no hiperaprūpes pazīmēm. Pārlieku mīloši vecāki iesaistās bērnu dzīves nemitīgā organizēšanā arī tad, kad bērni jau izauguši. Tādi vecāki rīkojas bērnu vietā, nevis kopā ar viņiem, baidoties, ka bez mammas, tēta vai vecmāmiņas palīdzības bērni paši netiks galā ar dzīves grūtībām. Nereti pieaugušie ir vairāk norūpējušies par “ārējo čaulu”, proti, vai viņu atvase ir pietiekami laba citu cilvēku acīs? Viņi greizsirdīgi salīdzina savus bērnus ar citu bērnu panākumiem un sasniegumiem.

Mīloši vai pārāk mīloši vecāki? Kā atšķiras patiesi mīloši vecāki no vecākiem, kas bērnus pāraprūpē? Mīloši vecāki velta saviem laiku bērniem, ciena atšķirības, cenšas būt tik labi, cik spēj, atzīstot, ka pilnība nav sasniedzama. Vecāki atbalsta attīstību un patstāvību, un nosaka ierobežojumus tikai tik daudz, lai bērns būtu drošībā. Māmiņa un tētis redz un atzīst bērna vājās un stiprās puses. Viņi rada situācijas, kurās nav nepieciešams bērna vērtējums, rūpējas, lai bērnam veidotos adekvāta pašcieņa. Vecāki kontaktējas ar bērniem tieši, atklāti un godīgi, radot labvēlīgu un uzticības pilnu gaisotni.

Kas izaug no pāraprūpēta bērna
Bērni, kuri tiek pārlieku aprūpēti, var uzaugt par pieaugušajiem, kuri:

• jūt negatīvas emocijas, bet tās slēpj;
• saka, ka viss ir kārtībā arī tad, ja tā nav;
• ar lielām grūtībām lūdz palīdzību;
• uzskata, ka visam un visiem jābūt nevainojamiem;
• izturas pret sevi pārlieku kritiski;
• baidās pieļaut kļūdas. 

Bērnam, kurš mīlēts un lolots par daudz, var būt grūtības attiecībās ar tuviem cilvēkiem, viņi var baidīties no tuvības, no pamešanas, no atmaskošanas. Iespējams, ka šādi bērni klusībā domā: “ja es tev parādīšu, kāds es patiesībā esmu, tu mani pametīsi”. 

Pāraprūpēti  bērni un vēlāk pieaugušie pārtiek no apkārtējo atzinības, kļūst atkarīgi un viegli manipulējami, bieži jūt nepamatotu vainas izjūtu, cenšas atbilst līdzcilvēku gaidām un priekšstatiem, var būt tieksme kontrolēt, grūtības pieņemt lēmumus un pabeigt iesākto līdz galam. Pārlieku mīlošu vecāku bērni bieži kļūst par to, ko vēlas viņu vecāki. Nereti tas ir viltus “es”, maska un izlikšanās – sākumā vecākiem par prieku, pēc tam, lai izpatiktu pieaugušo sabiedrībā. 

Vecāki, kas mīl par daudz, ir gatavi bērnam dot visu, izņemot brīvību un tiesības būt pašam. Mums vajadzētu iemācīties mīlēt, ļaujot bērnam augt. Mīlēt ar prātu.
Katra cilvēka pamatvajadzība ir atzīšana, viņa pieņemšana - “Mīli mani tādu, kāds es esmu!”

Ja saskati sevī vecāku, kurš mīl par daudz 
Ja vēlies mainīties, tas ir iespējams. Ko darīt un ko nedarīt:

• Necenties būt ideāls vecāks.
• Iemācies saprast, cienīt un mīlēt sevi.
• Lūdz palīdzību no tiem, kas var palīdzēt.
• Izveido savu atbalsta un interešu grupu vai iesaisties kādā no tām.
• Iemācies “atlaist grožus” sev un bērniem.
• Atklāti un tieši dari zināmas citiem savas vēlmes.
• Pārstāj projicēt savas vajadzības uz citiem cilvēkiem.
• Pārstāj padoties un piekāpties, ļauj bērniem izjust viņu rīcības sekas.