Hārdijs iepazīstas ar podiņu.

Podiņš mūsu ģimenē nav sveša lieta- nu jau šim procesam- podiņmācība- iesim cauri jau trešo reiz. Vai būs vieglāk ? Noteikti nē!Jo ar katru bērnu viss ir citādāk,arī gadalaiki,kad jāmāca iet uz podiņa nesakrīt.

Hārdijs šobrīd ir 1gads un gandrīz 8 mēneši vecs jauneklis. Podiņš mums mājās stāv no māsas. Tad nu pagaidām par jauna poda iegādi nedomājam,bet iespējams vajadzēs. Šis pods tik pirkts lielajam dēlam Adrianam,bet viņam nepatika un nesēdēja uz šī poda ne pa kam.Tad nu pods tik nolikts malā un tiklīdz nopikām citu,bērns sāka iet uz poda. Šo zaļo standarta podu akceptēja Denīze. Viņai nebija iebildumu,tad nu priecīgi izmantojām. Denīze uz mazā poda gāja ilgi, tāpēc viņjš vēl ar vien ir mums.Tomēr skatīties kā to dara māsa Hārdijam nesanāca.Tad nu mums viss tas process jāsāk no jauna.

Podinš stāv vannas istabā blakus lielajam podam. Un ejot uz tualeti mazais bieži nāk līdzi visiem ģimenes locekļiem un šad tad apsēžas uz mazā podiņa. Tā nu mēs viņam rādījām un stāstījām par to,kas uz podi’[na jādara jau no gada vecuma. Viņš labprāt sēdēja uz poda,bet ar biksēm. Neiespringu un nekādi necentos steidzināt šo procesu.

Vasara ar visiem bērniem ir šķitis labākais laiks ,kad mācīt iet uz poda. Un arī tagad ,kad tuvojās maijs domāju,ka uzsākšu mācīt uz podiņa iet siltajā laikā.

Pirmais signāls ,ka ir laiks sākt mācīt iet uz poda bija,kad mazais pačurāja,pateica,ka kaka(tā viņš sauc jebkuru procesu biksēs).

Otrais- viņš sāk just diskonfortu,kad ir tikko pačurājis. Jūt slapjumu un plēšs bikses nost. Nepatīk! Tātad saprot,ka nav forši,un mums signāls- jāpiedāvā podiņš.

Trešais- novelkot biksi izdodas pierunāt pasēdēt kādu laiku uz podiņa.

Tad nu arī šomēnes  esam sākuši palēnām ķert momentus. No rītiem ,kad mazais pamodies un autiņbikses ir tukšas,pēc laika apsēdinām uz podiņa. Panākums ir bijis- vienreiz izdevās pačurāt podiņā sēdus. Pats dikti brīnījās,bet mēs slavējām un viņam tas patika. Kopīgi nesām podu uz tualeti un lējām laukā. Pats varēja piespiest pogu un nolaist ūdeni. Jutās laimīgs par šo godu!

Vēl pāris reizes man ir izdevies noķert mirkli,kad čalim gribas čurāt-to var saprast pēc dažādām darbībām un izturēšanās. Viņam patīk skraidīt pliku dupsi. Tad nu es ķeru podu un lieku priekšā. Kā Adrians teica- čurā kā liels čalis stāvus. Nu arī par šo mēs priecājamies ,kopīgi nesam izliet un laižam ūdeni.

Tā kā šīm lietām esam pieķērušies tikai šomēnes,tad viss lielais process vēl priekšā. Pati esmu pa dienu darbā,tad nu vecmāmiņa īsti vēl nemēģina likt uz poda,bet domāju sarunāt viņu,ka vajag. Jo citādi tā lieta uz priekšu neies.

Katrā ziņā darba vēl daudz, esam tikai ceļa sākumā. Noteikti kā palīglīdzekļus izmantošu Huggies pull up bikšeles. Tās man ar meitu ļoti noderēja. Īpaši ,kad podiņmācība gāja jau uz beigām,bet šad tad vēl kāda neveiksme gadījās. Glāba gan gultu,gan apģērbu. Arī vienreizlietojamie paladziņi,kad jau pavisam labi klājās.

Galvenais ,ko esmu iemācījusies no iepriekšējiem bērniem – nevajag steidzināt,bet ja mazais izrāda interesi,jāpievēršas,jo ja palaidīs garām,interese var zust uz laiku.

Manā gadījumā ļoti lielu darbu paveica dārziņa audzinātājas,jo tieši Denīze pirmos soļus podiņmācībā sāka tieši dārziņa. Tas bija decembris,kad viņa uzsāka dārziņa gaitas 1,6gados. Bet tā kārtīgi mācījāmies vasarā,kad viņai jau bija divi gadi.

 (bildē brālis ADrians ar savu podiņu 1.5 vecumā)