Gājēju pāreja+ policijas ekipāža=izglābta dzīvība

Šodienas daudzie notikumi rosināja pārdomas par to cik droši uz ceļa ir gājējam. Kā Jums liekas, vai vienmēr pie gājēja notriekšanas vainīgs ir auto vadītājs, protams, ka nē. Cilvēki mūsdienās ir pazaudējuši jeb kādu baiļu sajūtu un pārdroši riskē ar savu dzīvību.

Netālu no manas darba vietas ir tāds posms, kuru cilvēki šķērso neatļautā vietā, tas nekas, ka piecus metrus tālāk ir pazemes tunelis, lai varētu nokļūtu ceļa otrā pusē. Redzēts ir daudz kas, kā piemēram, cilvēks ratiņkrēslā to šķērso, māmmiņas ar bērniem, māmiņas ar ratiem, pencionāri, tas nekas ka tur ir dzīvā satiksme un mašīnu daudz. Protams, ka kādam liekas, ka viņam neuzbrauks virsū, bet tai pat laikā vadītājs var aizdomāties, vai notikt kas cits un nelaime klāt.

Ar bilžu palīdzību gribējās parādīt vienu situāciju, kurā būtu vērts padomāt, vai tā darīt vai nē.

1. bilde

Augstāk minētais ceļa posms un cilvēki, kas pārvietojas tur pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus.

Kā redzams bildē, tad gājēju pārejas tur nav.

2. bildē attēlotas sekas, kas par to draud.

Ceļa otrā pusē atradās ceļu policijas ekipāža. Ceļu policija lielākai daļai asocējas ar autovadītāju pārkāpēju vaktēšanu, bet tā nav, jo viņi vaktē arī kājām gājējus. Var būt es vienīgā par to aizdomājos, ka ja ceļa otrā pusē ir policija, tad ceļu nevar šķērsot neatļautā vietā, bet ir cilvēki kam tas vienalga un viņi tik un tā dara pa savam. Protams, ka policijas darbinieki redzot to, nāks klāt un būs runāšana. Vai tad tik grūti ir aiziet tos 5 metrus tālāk un ceļu šķērsot tam paredzētā vietā, var būt kādam vieglāk ir samaksāt sodu? Nezinu, jo brīžiem cilvēka rīcību grūti izprast. Tā kā mīļās mammas, ja redzam policiju, tad ceļu šķērsojam tam paredzētā vietā.

Otra lieta ir luksafori. Man ir trīsgadīgs bērns, kuram tiek mācīts, ka pie sarkanā vīriņa ir jāstāv un tikai pie zaļā mēs varam iet pāri ceļam. Vis jau būtu labi, bet vienmēr rodas cilvēki, kas šķērso ceļu pie sarknās gaismas un bērnam rodas jautājums- kāpēc viņš tā dara un nunu nu viņam par to. Kamēr nebija bērna es ar šad tā darīju, bet tagad aizdomājos un ja redzu mazu bērnu ar vecākiem pretējā ceļa pusē vai līdzās, tad gaidu to zaļo gaismu, lai bērns redz kā ir pareizi.  Cenšamies šo ievērot, jo negribas piedzīvot to, ka bērnu nedod dievs notriec pie tā fakta, ka iet pāri ceļam pie sarkanās gaismas, jo redz lielie tā dara.

Novembris ir mēnesis kad ļoti ātri tumšs paliek, līdz ar to ir vajadzīgi atstarotāji gan pašiem, gan mazajiem. Redzētas situācijas, kad mamma iet ar mazo un nav redzami tumsā, tāpēc domājam par atstarotājiem. Mūsdienās labi tas, ka atstarotāji ir izstrādāti dažādās formās un katrs varam piemeklēt sev piemērotu spīdekli.

Esam uzmanīgi un rūpējamies par saviem mīļajiem šai tumšajā laikā. Mazajiem mācam to kā uzvesties uz ceļa, jo tas tiešām ir svarīgi.

Nākošaja blogā pastāstīšu par vēl vienu fenomenu, kas notiek aiz cilvēka paša neuzmanības.